Autokross: Edijs Ošs: “Interesanti, taču par traku!”

Viesturs Saukāns  01.09.2016 11:18 44

  Autokross, Ziņas

Latvijas autokrosa čempionāta pēdējā posmā aizraujošākā skatītājiem nešaubīgi bija 2000 Super klase. Vienlaicīgi tas bija kārtīgs darba lauks arī tiesnešiem, jo nebija brauciena klasei, pēc kura uz analītisko diskusiju nebūtu saukts kāds no braucējiem. Posma uzvarētājs Edijs Ošs atzīst, ka cīņa bija interesanta, taču ļoti skarba.

“Skaidrs, ka šī bija ļoti interesanta sacīkste, sevišķi skatītājiem,” saka Ošs, kuram šī uzvara ir sen gaidīts panākums pēc garas neveiksmju sērijas. “Taču jāsaka, ka mums klasē braucieni ir pārāk skarbi, pirmie divi līkumi ir kā gaļasmašīnā, uz izdzīvošanu. Cīņa ir pārāk agresīva un nekontrolēta – daļa braucēju nevis meklē iespējas, bet vienkārši bez aprēķina metas otram sānos. Pieļauju, ka, vai nu tiesnešiem jākļūst krietni skarbākiem savos lēmumos, vai nu klases braucējiem jāsasauc kāda maza tikšanās, lai izrunātu iekšējos spēles noteikumus. Paradoksāli, ka par sasistām mašīnām pēc cīņām sūdzas gandrīz visi, arī tie, kuri aizsāk lielu daļu incidentu. Un tomēr šādi incidenti notiek posmu no posma. Tas nav pareizi, visiem būtu patīkamāk, ja mašīnas pēc sacensībām būtu puslīdz veselas.”

Iespējams, klases iekšējo braukšanas kultūru diktē mežonīgā konkurence. Ja zināms, ka no vidēji 12 dalībniekiem vidēji seši ir uzvaras pretendenti plus vēl pāris braucēju, kas var tikt uz pjedestāla, skaidrs, ka tiks izmantots katrs atstātais trases centimetrs, lai šajā cīņā iegūtu savu labumu. Šķiet, uz tēmu var skatīties arī citādāk – liela konkurence diktē citus iekšējās spēles noteikumus. Var piekrist viedoklim, ka 1600, VAZ un Open klasē spēku samērs līdz pat pēdējai vietai ir zināms jau pirms sacīkstes, ja pieņem, ka visiem iztur mašīnas. Taču 2000 Super ir grūti prognozējama klase, jo ir līdzīga konkurence. Tas neattaisno agresīvu braukšanu, taču var izskaidrot, kāpēc tāda ir vērojama.

Lielā mērā var piekrist arī Edija Oša izteiktajai idejai par stingrāku tiesāšanu. “Aizlikt aiz” sods šķiet pāris gadus novecojis, tā vietā cietušie braucēji arvien vairāk pieprasa stingrus “melnos karogus”, izslēgšanu no braucieniem pavisam.

“Aizlikt aiz” (tas nozīmē, ka pārkāpumu izdarījušais braucējs rezultātos tiek nobīdīts aiz cietušā braucēja) sods izveidojās visai dabīgi laikos, kad klasēs bija izteikti mazs dalībnieku skaits. Ar šādu kvalifikācijas punktu formulu visiem izdevīgāk bija “aizlikt aiz”, nevis izslēgt no brauciena, jo, kādu izslēdzot, pastāv liels risks, ka viņš nekvalificēsies finālam. Un, atceroties laikus, kad klasēs bija pa četriem, pieciem braucējiem, vēl kādu atstāt aiz fināla svītras nebija neviena interesēs. Taču konkurence ir augusi un, acīm redzot, arī melnajam karogam jāsāk plīvot drošāk.

Šis stāsts attiecas arī uz folkreisu – kamēr visiem bija jāauklē dalībnieku saujiņa, kur viena vai divu sportistu labsajūta faktiski izšķīra, iekrīt rīkotājs finansiāli vai nē, tika izmantoti “aizlikt aiz” sodi. Šobrīd, kad par vienu uzvaru jācīnās 50 braucējiem, cīņas paliek nežēlīgākas, par ko liecināja skatītāju sajūsma un neliels tiesnešu izmisums, piemēram, 333 posmā.

Tajā pašā laikā gribas atkārtoti atzīmēt tiesnešu kopumā atzīstami veikto darbu – incidenti tiek izskatīti gan sarunās ar braucējiem, gan pētīti pieejamie video (ko paši arī filmē). Un, ja arī sākotnēji lēmumi dažbrīd šķiet diskutējami, vēlāka to izpēte mierīgākā gaisotnē lielākajā daļā gadījumu apliecina domas pareizumu. Ļoti palīdzēja arī pirms pāris sezonām aizvadītā tiesnešu un sportistu kopīgā sapulce tieši par incidentu tēmu, kurā stundām ilgā video vērošanā un analīzē klātesošie daudzos gadījumos nonāca pie kopīga viedokļa par vainīgajiem/nevainīgajiem. Iespējams, šādu pasākumu līdz ar paaudžu maiņu Latvijas čempionātā būtu jārīko atkārtoti.