Pēc atsevišķiem iepriekšējo gadu mēģinājumiem šā gada Baltijas autokrosa kausa sezona vieglajām automašīnām šķita patiesi izdevusies. To nosaka dalībnieku skaits posmos un, it īpaši, klašu līderu vēlme cīnīties par panākumiem arī ārpus savām mājām. Šogad Baltijā tas bija vērojams. Turklāt, lai arī pamatā spēlētāji bija tikai no Lietuvas un Latvijas, var droši teikt, ka Baltijas posmos uz starta bija reģiona labākie autokrosa braucēji.
Gadu garumā, pētot atsevišķu seriālu attīstību un veidošanos, izveidojušās mērauklas „labam” vai „sliktam” čempionātam vai seriālam. Šā gada Baltijas cīņas pieskaitāmas pie „labo” seriālu kategorijas. Tas tāpēc, ka dalībnieki bija spēcīgi visos posmos, uz starta bija vairāk vai mazāk abu autokrosa lielvalstu klašu līderi, tātad arī spēcīgākie braucēji novērtēja iespēju sadot pa mizu kaimiņu čempionam kā nepieciešamību. Tas ir daudz!
Ir bijuši autosporta seriāli, kuros rezultāti veidojas mākslīgi. Uz robežas pirms dažiem gadiem bija, piemēram, NEZ rallijkrosa čempionāts. Baltieši savāc punktus Baltijas posmos, ziemeļnieki – ziemeļu posmos, un formāli izveidojas kopvērtējums, teorētisks spēku samērs. Tomēr, ja neskaita, piemēram, divus uz Baltiju atbraukušus ziemeļniekus un desmit baltiešus, kuri devās uz „to pusi”, līderi dažbrīd savā starpā pat netikās. Pat ne apbalvošanā, jo kādam bija jābrauc pāri jūrai. Šāds scenārijs nav labas situācijas rādītājs nevienam čempionātam.
Vēl viens scenārijs – kad uz kaimiņvalstīm cīnīties dodas vairāki dalībnieki, taču lielā mērā viduslīmeņa braucēji. Šādā situācijā izveidojas šķietami garš kopvērtējuma saraksts un viss it kā ir dikti noticis, taču vērotājiem paliek sajūta, ka labākos mēs tomēr neredzējām. Bieži paliek sajūta – ja braucējs X būtu atbraucis, tad gan viss būtu citādi! Tagad bija gandrīz visi spēcīgākie. Vienīgais mīnuss – klasisks autokross, šķiet, eksistē tikai Lietuvā un Latvijā. Igaunijā kross ir praktiski tikai smago auto izpratnē (toties spēcīgs rallijkross), savukārt sevi mānīt ar it kā vienmēr gatavajiem krieviem un baltkrieviem ir jābeidz – būtu par braukšanu, sen būtu atbraukuši, ja neskaita atsevišķus eksemplārus pēdējos gados.
Baltijas kauss šogad varēja lepoties ar lielisku sastāvu. Mūsu līderi – Andis Kļava, Jānis Miščenko, Juris Spīķis, Agris Brediks, Ints Jeršovs, Jānis Kozlovskis, Kristaps Maševskis – katrs cīnījās (un dažs izcīnīja) par čempiona tituliem Latvijā, tomēr nelaida garām iespēju doties uz pietiekami tālajiem Lietuvas posmiem Marijampolē un Vilkičos.
1600 klasē Andis Kļava pamanījās salīdzinoši īsajā sezonā (4 posmi) uzvaru nodrošināt jau priekšlaicīgi. Liels prieks par Andi, kuram šī bija, šķiet, sapņu sezona. Tomēr objektīvi intrigu izpostīja neticamās lietuviešu favorītu neveiksmes. Potenciālie līderi piedzīvoja neveiksmes visnepiemērotākajos brīžos. Kļava nebija tik ļoti galvastiesu pārāks pār konkurentiem, lai arī, protams, viens no galvenajiem favorītiem.
Līdzīgs stāsts 2000 Super klasē, tikai ar apgrieztu situāciju varoņu ziņā. Lietuvietis Laurins Diržininks, neapšaubāmi, bija viens no spēcīgākajiem klasē, tomēr Baltijas kontekstā veiksmes pietrūka gan Miščenko, gan Tomam Ziedānam, gan Jurim Spīķim, vairāk uzdrīkstēšanās varēja būt Ritvaram Zobenam, lai apmeklētu visus posmus. Diržininks nav neuzvarams, arī viņa auto gāžas uz jumta un izspļauj sabrukuša motora dūmu mutuļus.
Open klase arī Baltijā bija tehniskais mistrojums, kur mūsu skatāmajam haosam pievienojās pa kādam specifiskam auto no Lietuvas. Tas, kā arī Bredika kūlenis jau pirmajā posmā, padarīja seriālu aizraujošu, lai gan bija skaidrs, ka, ja Agris pēc pirmā posma neveiksmes apmeklēs arī nākamās cīņas, uzvarētājs būs zināms visai laicīgi.
Open klases sakarā patīkami, ka Lietuvas puse ir gatava pieregulēt tehniskos noteikumus Latvijas niansēm, līdz ar to visi kļūs vēl līdzīgāki un konkurētspējīgāki. Ja izdotos arī uz krosu dabūt to lērumu ar leišu pilnpiedziņām, kas bija NEZ rallijkrosa Baltijas posmos, Open klase būtu unikāls šovs!
VAZ klasē gan, šķiet, galvenais favorīts bija Daiņus Pilipavičs, kurš šo statusu pārliecinoši arī apstiprināja. Kristaps Maševskis spirinājās pretī cik spēja, taču objektīvi lietuvietis nešķita uzveicams. Citi Latvijas VAZ braucēji bija rezervētāki pret Baltijas cīņām, taču dzirdēts, ka nākamgad šī situācija tiks labota, jo atsevišķi līderi jau šobrīd Baltijas kausu uzstāda kā vienu no galvenajām prioritātēm.
Baltijas kauss jāstiprina un jāveido, jo ieguvēji ir visi: sportistiem jauni konkurenti un kaujas lauki, organizatoriem vairāk dalībnieku, bet skatītājiem principiālākas cīņas, ko vērot. Vienmēr lieliski darbojas „mūsējie pret viņējiem”, un Latvijas un Lietuvas autokrosa duelis ir lielisks šovs.