Saulainā 2005. gada 4. septembrī interneta “ēterā” iznāca pirmās ziņas mājas lapā autocross-mag.com, kas vēlāk pārtapa par Autocross.lv. Šodien – klusi un bez trokšņa – svinam 20 gadu jubileju. Dikti daudz gadu un, līdz ar to arī pārdomas, vai nepieciešams šos gadus turpināt krāt…

Autokrosa mājas lapa tobrīd, pirms 20 gadiem, bija salīdzinoši lepns notikums – tobrīd interneta mediji kopumā bija savas ēras sākumā, tie tikai veidojās. Starp citu, Tvnet tikko nosvinēja 25 gadus, neesam īpaši tālu.

Iztēlojieties – kādā no Latvijas trasēm notiek Latvijas autokrosa čempionāts. Pirms sacīkstes par to (varbūt) uzrakstīja attiecīgā reģiona, pilsētas avīze. Lielā mērā tad, ja organizatoram bija izveidojušās labas attiecības ar attiecīgo redakciju. Pēc sacīkstes – valstī bija četri, pieci žurnālisti, kuriem autosports bija sirdslieta, tad nu viņi, entuziasma vadīti, mēģināja nosegt arī autokrosa lauku centrālajos izdevumos – Dienā, Lauku Avīzē, Neatkarīgajā, Sportā, kādā auto tēmas žurnālā. Taču šajos izdevumos vietas ne-komandu un ne-olimpiskajiem sportiem kļuva arvien mazāk, bet, lai tur tiktu, bija, teiksim kā ir – jāmaksā, un daudz.

Līdz ar to mājas lapas izveide šķita ne tikai kā nepieciešamība – tas bija brīnums, ar kura palīdzību mūsu sports, vismaz savā iekšienē, varēja uzsākt sevi apzināties kā nopietna tēma, par kuru rakstīt, kuru analizēt un pētīt statistiku. Veidot šī sporta varoņus.

Jā, par nosaukumu: sākotnējais autocross-mag.com bija sarežģīts, bet tobrīd tā vajadzēja. Nosaukums tapa kopīgi ar tolaik Latvijas trasēs klīdušo entuziastu Andri Cīruli, kuram arī šķita, ka šis sports ir pārāk labs, lai par to neko, nekad, nekur nerunātu. Savukārt gan Autocross.lv, gan Autokross.lv tolaik jau bija aizņemti – līdzīgus secinājumus par publicitātes nepieciešamību bija izdarījuši brāļi Kaspars un Kristaps Dambji, kuri rezervēja šos domēnus un veidoja savu versiju par sportistu un līdzjutēju informēšanu. Brāļu piegājiens bija nedaudz cits – viņi vairāk palīdzēja tā laika Krosa komisijas vadībai ar dokumentu un oficiālās informācijas publicēšanu, mazāk veidoja ikdienas ziņu plūsmu un apskatus. Mēs sadzīvojām un nevienā brīdī neuztvērām viens otru par konkurentiem, katram bija savs darbs darāms, savā formātā. Tieši otrādi – viens otru papildinājām.

Kādā brīdī brāļi pārgāja pie citām interesēm, nesavtīgi nododot Autocross.lv domēnu mūsu rīcībā. No tā brīža arī izveidojās citu brāļu – Saukānu krosa lapas duets, kurā rakstītājs turpināja rakstīt, bet otrs – Krišjānis – ķērās pie Autocross.lv tehniskās un dizaina puses attīstīšanas un regulāras uzlabošanas. Tā kā Krišjāņa gan izglītība, gan profesionālā darbība skar arī interneta mediju lomu, varēju un varu lepoties, ka tehniskā ziņā Autocross.lv allaž ir dizaina laikmetam atbilstoša vietne.

Autocross.lv iznesa arī kādu ļoti svarīgu uzdevumu – skaidrot, paskaidrot. Mazāk diplomātiski izsakoties – apturēt bezjēdzīgu bļaušanu. Desmitgadē pēc valsts neatkarības atgūšanas liela tautas daļa smagi jauca vārda brīvību ar vienkāršu gānīšanos pa labi, pa kreisi. Redzi baltu – kliedz! Baltais nomainās pret melnu – kliedz! Kāpēc jākliedz? “Nezinu, bet jākliedz!” Skaidrs, ka šī kultūra bija klātesoša arī mūsu sportā. Kaut ko ieraugu – kliedzu! Nolikumus un dokumentus nelasu – tas nekas, kliedzu! Skaidrojumu, kāpēc kādos noteikumos kaut kas ir jāmaina, neklausos, jo uz sportistu sapulcēm nenāku. Taču zinu, ka jākliedz! Autocross.lv vienmēr bijusi atvērta komentāru sadaļa, un vairākus gadus tajā gāja jautri – jo daudzi kliedza. Taču objektīvi arī nebija, kas daudzas lietas izskaidro. Tik tiešām – kāpēc balts pēkšņi nomainījās pret melnu?! Un šo uzskatīju par savu sākotnējo misiju – izskaidrot, kāpēc balts vairs neder, bet melns būs labāk. Jo ar cilvēkiem ir jārunā, mūsu sports nevar būt vadīts no kādas slēgtas pils nepieejamā kalna virsotnē. Jo vairāk izdevās izskaidrot, kāpēc Krosa komisija vai LAF kaut ko nolēma, jo vairāk veidojās izpratne, ka notiekošais ir ar labiem nodomiem un attīstības virzienā. Un daudzi komentāru rakstītāji joprojām ir šī sporta entuziasti un sporta iekšienē labi draugi. Jo esam sapratuši, ka centieni jau visiem kopīgi. Protams, palika arī “štata bļāvēji”, kuri turpināja bļaut arī tad, ja ar acīmredzamiem faktiem tika pierādīts, ka viņiem nebija taisnība. Dažs bļauj joprojām, ja vēl elpo. Bet tādu visās sabiedrībās vienmēr ir bijis daudz un, lai viņiem veiksme kopumā drūmajā dzīves uztverē.

Par šo pretstāvi komentāru sadaļā arī guvām pretējus viedokļus – tik daudzi, saprotot, cik dažkārt šie strīdi bija bezjēdzīgi, ieteica komentēšanas iespēju aizvērt. Daudzi apbrīnoja, kā mums pietiek spēka pacietīgi atbildēt uz konstruktīviem un arī pilnīgi jēliem komentāriem. Dažkārt viena tēma tika apzelēta no visām pusēm nevis stundu, bet pat dienu un nedēļu garumā. Tomēr jebkurš šāds digitālais strīds kaut kādā mērā bija vajadzīgs. Pirmkārt, pat, ja bļāvējs dienām ilgi nesaprata, ko viņam atbild, bija vairāki simti citu sporta fanu, kuri attiecīgo jautājumu izprata daudz dziļāk. Otrkārt, nekad nevajag izvairīties no kritikas, jo tā parāda, ka ir pieļautas kļūdas, un kļūdās visi. Īsāk sakot – kopīgi mēs kā krosa sabiedrība augām. Gan sportisti, gan līdzjutēji, gan organizatori, gan Krosa komisija, gan Autocross.lv. Izbļaustoties, bet uz priekšu! Un tie būs neaizmirstami gadi, jo tā pa īstam noslēdza postsovjetu piegājienu lietām – visi kopā uzsākām ceļu uz sporta attīstību, tādu, kādu šobrīd to redzam. Un Autocross.lv nekad neaizmirsīs duetu, kāds izveidojās ar tā laika Krosa komisijas vadītāju Intu Ulmi! Mēs viens otru papildinājām, kas veidoja gan oficiālo informāciju, tostarp sacensību dokumentu un pieteikumu apkopojumu, gan interesantu ziņu klāstu par braucēju plāniem, mainītām mašīnām un klasēm…

Būtu daudz lietu, ko atcerēties no “tiem” laikiem. Taču vēstures apskatus parasti stāsta tuvāk Lielajam Finišam, vēl par agru!

Par tagadni. Sports ir mainījies un mainījies strauji un uz pareizo pusi. Organizatori mūsu disciplīnās bieži lepojas ar saņemto sportistu pieteikumu skaitu. Šovasar savus personīgos posmu rekordus ir labojušas visas trīs disciplīnas – autokross, rallijkross un Folkreiss. Tā no malas varētu likties kā paštīksmināšanās, “zīmēšanās”. Tomēr skaidrs, ka katram organizatoram un disciplīnas vadītājam tas ir svarīgs viņa darba augļu rādītājs: ja mēs kopā spējam šajā sportā pulcēt arvien jaunus un jaunus sportistu desmitus un līdzjutēju simtus, tad kaut ko mēs darām pareizi. Kādreiz, ja uz Latvijas autokrosa čempionāta posmu pieteicās vairāk nekā 60 dalībnieku, rīkotāji un tiesneši juka prātā – ko ar šādu mežonīgu sportistu daudzumu iesākt, kā pabeigt vienā dienā, kā laicīgi apkopot rezultātus? Tagad, ja nav 100 pieteikumu, tad ir pat nedaudz vilšanās sajūta… Kādreiz visu trīs disciplīnu sezonas apbalvošanas pasākuma oficiālā daļa ilga pusotru stundu, turklāt bez nacionālajiem līderiem tika sumināti arī Baltijas un NEZ formātu braucēji. Tagad visas trīs disciplīnas kopīgā pasākumā vairs neapbalvo, jo nav tādu telpu, kur satilpināt visus svinētājus… Esam izauguši un, pelnīti vai nepelnīti, tomēr ir sajūta, ka savu roku pielika arī Autocross.lv.

Un tomēr nenoliegšu, ka pēdējās sezonās esam kļuvuši klusāki. Ziņu un apskatu ir mazāk. Jā, ir spēku un motivācijas izsīkums. Un ir neliela vilšanās un bezcerības sajūta, jo pasaule ir mainījusies, un tik garus tekstu “palagus” kā šis, mūsdienās lasa retais (tas ir matemātiski pierādāms, statistikā redzam, cik ilgs laiks tiek pavadīts lapā un katrā rakstā). Žēl, ka mūsdienu cilvēkam informācijas iegūšanai pietiek ar tiktoka sekundēm un tviterveidīgo pāris teikumiem. Ar piecām instagrama bildēm un trijiem feisbuka storijiem. Jā, Autocross.lv būtu jāseko laikmetam un jāmetas tajā visā iekšā. Tomēr – sauciet mūs par veciem īgņām – to pilnā apmērā nedarīsim. Jo tas ir lēti, tas truli. Informatīvā pasaule kļuvusi kā liels multeņu TV kanāls – īsas, krāsainas bildītes, dažu minūšu vai pat sekunžu uzmanība un viss, pietiek. Sagaidām atraudziņu, noslaukām siekalu, un gulēt!

Jā, neskrienot šim visam līdzi, kļūstam par nevajadzīgu, novecojušu mediju. Soctīklos veicam to minimumu, kas nepieciešams, lai vispār kāds atcerētos. Tomēr, kā daudzi iepriekšējās paaudzes mediji un žurnālisti, uzskatu, ka lasītājs ir pelnījis ko vairāk par dažu sekunžu multenēm. Bet tā laikam nekad vairs nebūs…

Teiksiet – bet kas liedz rakstīt, kāds jau tomēr lasa! Un jā, lasa, to jau atkal rāda statistika. Atgriežos pie motivācijas izsīkuma. Respektīvi, nepieciešami papildspēki. Cilvēki, kas ir gatavi rakstīt, pētīt, runāt ar sportistiem, secināt, analizēt. Ja ir šāda vēlme – runājam, varbūt kopīgi iegūstam jaunu sākumu, nākamos 20 (?!) gadus! (viesturs@autocross.lv)

Un ir vēl kāda problēma, blakusprodukts, kas veidojas no lielā mūsu Krosa komisijas sacensību un dalībnieku skaita. Pazūd varoņi! Klašu visur ir par daudz! Visas trīs disciplīnas izaugušas tik ļoti, ka ir par daudz uzvarētāju. Rallijkrosā Bauskā bija 14 klases, šonedēļ autokrosā turpat Mūsā būs 13 klases, Folkreiss, kas allaž sludinājis vienas klases principu, apaudzis ar ieskaitēm un vērtējumiem. Briesmīgi, ka dažās no ieskaitēm cīnāmies par dalībnieku kvorumu, kas savā būtībā ir apbalvošanas kausiņu dalīšana pa labi un pa kreisi.

Ir absolūti saprotams, kāpēc ir tik daudz klašu – lai pēc iespējas apmierinātu katru braukt gribētāju. Jo katrs šis sportists veido posma rīkotāja budžetu, par ko var (vai nevar) sarīkot sacensības. Un tas ir arguments. Taču šajās miljons klasēs pazūd varoņi. Ja čempioni ir četri, pieci vienā sezonā, tad tie ir Latvijas četri, pieci labākie šī sporta veida braucēji. Visi līdzjutēji šādus pieciniekus zināja no galvas vēl trīs gadus uz priekšu. Tagad čempionu, kausu ieguvēju un citu supermeistaru ir tik daudz, ka jau divas nedēļas pēc sezonas beigām ir aizmirsies, kurš tad īsti kur uzvarēja. Neveidojas varoņstāsti, eposi. Pēc Mūsas lielā rallijkrosa Autocross.lv gribēja apskatīt grandiozo notikumu. Atvērām rezultātus, paskatījāmies pulkstenī, un sapratām, ka vajadzēs pusi dienas, lai tikai nosauktu klašu līderus, kur nu vēl paanalizēt cīņas gaitu un situāciju kopvērtējumā. Un tas nav pārmetums nevienam – ne rallijkrosam, ne komisijai, ne sportistiem. Ir laiki, kad gribas, lai brauc katrs, kurš to vēlas. Bet dēvēt kādu no 14 uzvarētājiem par kādu īpašu supervaroni arī roka neceļas, jo ir vēl 13 tādi paši… Kurš tad no viņiem ir īstais varonis – visi nevar būt!

Un šis apēd motivāciju un vēlmi rakstīt. Ja sacensība nav bruņinieku kaujas lauks, kurā izkristalizējas viens varonis, tad sacensības apraksts nebūs eposs, tā būs excel tabulas pārvēršana saistošā tekstā. Nav dikti motivējoši…

Bet jā, varbūt kļūdos! Palīgi – nāciet talkā, durvis ir vaļā!