Autocross.lv konkurss: Stāsts Nr.10: Māris Zālītis ar mēbeli mašīnā (VIDEO, FOTO)

Viesturs Saukāns  10.04.2020 07:33 0

  Autokross, Folkreiss, Rallijkross, Ziņas

Debijas sezonā Māris Zālītis izbaudīja gan traumu, gan panākumus, gan braukšanu ar mēbeli mašīnā

Desmitais stāsts no Folkreisa līdera Māra Zālīša – nav kūlenis, tomēr šokējošs notikums, kā dabūt traumu nevainīgā situācijā.

“Šis būs stāsts par, iespējams, ne visai veiksmīgu debijas sacīksti Folkreisā, bet ar veiksmīgu sezonas noslēgumu (visi izdzīvojām). Iedvesmojies no Jāņa Saulīša Folkreisa Audi 100 (C4) automašīnas, nolēmām ar mūsu dream team uzlipināt savu zemu lidojošo raķeti un izmēģinātu laimi Folkreisā. Nu labi, labi. Īstenībā jau nebija baigi daudz variantu ko būvēt, bēmuwēmi mētājas pa grāvmalām, ja vispār tiek ārā no pagalma, subari jau vairākus gadus atpakaļ ar slotu saslaucīti bedrē, golfi – tie lai paliek veipervegāniem, kur paslēpties no mammas, kad vārdi viņus sāpina… Nu un vispār, man pēdējos 15 gadus īpašumā citas markas automašīnas nav bijušas – garāžās stāv tikai Audi. Kopumā boksos ir izjaukti ap 20 šādi zemnieku sapņi ar C4 virsbūvi, tātad detaļas brīvi pieejamas plauktos, bet ja nav plauktos, tad 100 punkti ir aiz garāžas, čupā zem ābeles. Bet labi, ne par marku ir stāsts.”

“2016.gada rudenī, vienu rītu pamodos, sacepu olmaizes, uzmaisīju zapcūdeni un devos uz garažiņu, lai ar savu blicīti nesteidzīgi izlabotu Ingolštates inženieronkuļu ‘’ņedaģelkas’’ mūsu šosejas nezvēram. 2017. gads, 14. janvāris, Folkreisa ziemas sezonas 1.posms Vecpilī. Liekam mašīnu uz treilera un kurinām uz Vecpils autotrasi, nav jau tā ka baigi tālu, bet nav arī tuvu – 337 km no Valkas. Dienas pirmā puse trasē iesākās ļoti labi, kvalifikācijas braucienos pat trijniekā spēju iestūrēt, ja neskaita vienu kvalifikāciju, kad paliku startā ar „neizslimotām bērnu slimībām”. Pusfinālā 1.vieta, tātad fināls rokā un pirotehnika ar striptīzu un Lāču maizi komandai no manis, kā pateicība par labi padarītu darbu!  Finālā viss it kā forši… un tad vienā brīdī priekšā braucošais Opelītis strauji palika lēns (pusass defekts).  Tajā brīdī mēģināju atrast vietu starp trases norobežojošo konstrukciju un priekšā braucošo mašīnu. Viss jau it kā būtu bijis labi, bet bija kļūda aprēķinos, sekoja liels sitiens un stūri izsita no rokām. Rezultātā tā aizgriezās uz kreiso pusi. Pēc sitiena turpināju braukt, it kā nekas nopietns nebūtu bijis, vienīgi roka sāka sāpēt un savirze pazuda. Nu labi, vispār savirze ceškai finālos pazūd arī joprojām, kopā ar veselo saprātu.  Pēc fināla, kurā pat izdevās finišēt sestajā vietā, bet komandu ieskaitē 1.vietā kopā ar Ivo Gabrānu, bija problēmas novilkt cimdu, jo roka bija piepampusi. Nav jau tā, ka cimdus man kāds būtu uzdāvinājis, tāpēc ar šķērēm sagriezt viņu negribējās, paraudāju piedurknē un kaut kā nomocīju viņu nost. Diena galā, mašīna uz piekabes, var braukt mājās. Kolēģi gan teica, ka vajadzētu aizbraukt uz netālo Liepājas vājnīcu (slimnīcu), kas atrodas 33km attālumā, bet tā kā tas ģeogrāfiski ir pretējā virzienā attiecībā pret mājām, tad nolēmu, ka nevajag, iztiksim. Bija ļoti stipras sāpes un roka nebija lietojama. Ceļš uz mājām tika veikts stūrējot ar vienu roku, bet blakus sēdošais stūrmanis lasīja navigāciju un veica ātrumu pārslēgšanas funkcijas. Veiksmīgi pievarot ceļu un atkabinot piekabi pie mājas, palaidu savu teamu pa mājām. Pats tomēr izdomāju, ka vajag aizbraukt uz 50km attālumā esošo Vidzemes slimnīcu Valmierā. Ap 24.00 biju ticis slimnīcā, kurā tad tapa pirmā bilde un tika konstatēti divi lūzumi spieķa kaulam. Tālāk sekoja sāpīgā daļa – dakterīts-slakterīts lika roku galdā un sāka lauzt kaulus vietā (sāpīgs pasākums). Reģipsis uzlikts, tālāk seko foto nr.2. Neveiksme. Tomēr kauls nav aizgājis vietā. Ģipsis demontēts un visa procedūra tiek atkārtota, un piebilde no doka, ka ja šoreiz nebūs, tad tikai operācija. Pēc trešās fotosesijas smaids uz lūpām (kaut arī caur sāpēm) – tomēr dokam izdevās ielauzt kaulus vietā un varu doties mājās, (lasīt- uz garāžu).”

“Analizējot situāciju, kāpēc notika tā kā notika, tad skaidrs, ka metinātais „bloķētājs” uz priekšējās ass šādā neveiksmīgā situācijā nav īsti savienojams ar „ķīnas” vieglmetāla diskiem. Ar  metināto tiek braukts joprojām, bet kopš šīs reizes Folkreisā vairs neizmantoju vieglmetāla diskus un sporta stūri.”

“Sākumā domāju: ’’Viss Mārel, ziemas sezona folkreisā ir beigusies nemaz tā īsti nesākusies.’’  Bet miera jau nebija. Šitie kungi īsti nemīl sēdēt mājās un raudāt spilvenā. Līdz ar to tika izdomāta shēma  un tehniskais risinājums, lai varētu startēt jau nākamajā posmā, kas bija jau pēc 2 nedēļām. Pirms starta draugi mani iepakoja krēslā, iekurbulēja tarataiku, uzgrieza apkuri un ar smaidu sejā noteica: „Davai, vecīt, bez vimpeļa servisa parkā nerādies”. Traumētā roka brauciena laikā praktiski netika izmantota. Es pat teiktu — bija kā liekais svars, kaut gan instinktīvi tas bija diezgan grūti, jo tā automātiski gribēja veikt tik šķietami ikdienišķās darbības. Stāvot uz starta tika saslēgts otrais ātrums, un ar to tad arī tika gan uzsākts, gan arī „zāģēts” viss brauciens. No manas komandas cilvēkiem BE kategorija, lai legāli varētu valkāt treileri, ir tikai man, tāpēc lieki piebilst, ka arī līdz trasei ar piekabi šādi tika braukts, vienīgā atšķirība, ka draugs slēdza pārnesumus. Par spīti rokas traumai un tehniskajām neveiksmēm trešajā posmā,  ziemas sezona, kas bija arī mana debija folkreisā, tika noslēgta ar trešo vietu kopvērtējumā un 1.vietu komandu ieskaitē – tā teikt, stāsts ar laimīgām beigām!”

Onboards no liktenīgā brīža finālā

 

Onboards – braukšana ar ģipsi (4 nedēļas pēc traumas)

 

 

Dalies ar šo ziņu