Autocross.lv stāstu konkurss ielido finišā – beidzamais stāsts no šā brīža Folkreisa Vasaras kausa ieguvēja Sanda Džeriņa. Viņam ir pieredze gan uzvaru gūšanā, gan auto pārvēršanā gruvešu kaudzē.

“Pirmais, kas ienāca prātā, kad tika izsludināts kūleņu konkurss – man būs ko pastāstīt. Lai gan gadu ziņā mani vēl par jaunieti varētu saukt, es pieredzi šajā jomā esmu guvis diez gan ievērojamu. Pirmais kūlenis piedzīvots 13 gadu vecumā, taču, lai gūtu mācību, ar to nepietika. Pēc šī esmu paspējis vēl četras reizes kūleņot Vecpils trasē, vienu reizi Zilākalna autotrasē un vienu reizi Brenguļu autotrasē. Arī ārpus trases piedzīvoti nervus kutinoši momenti.”

2016.gads, Vecpils.

“Lai gan katrs gadījums ir prātā paliekošs, visspēcīgākās emocijas ir no 2016. gada 11. jūnija Folkreisa Vasaras kausa posma Vecpilī. Mājas trase, pretēji stereotipiem par to kā vajadzētu būt, 90% gadījumu nav nesusi augstus rezultātus – tad tehnikas likstas, tad paša kļūdas, neveiksmīgas sakritības un visbeidzot kūleņi… Četras reizes… Nojaušams, ka kūleņu antirekords starp Vecpilī startējušajiem sportistiem. Neticu visādiem pesteļiem, bet apkārtējie to nosauca par lāstu. Es gan teiktu, nevajadzīgs un neplānots sava veida ieradums – uztaisīt šovu.”

“Startējot šajā posmā mērķis tikai viens – uzvarēt 51 dalībnieka konkurencē, kas bija tā laika dalībnieku skaita rekords. Uzvara rokā, bet ne bez piedzīvojumiem… Kvalifikācijas tika aizvadītas piesardzīgi. Stabilitāte bija izteikti svarīga tik lielā dalībnieku sastāvā, ar kuru arī nodrošināju trešo vietu uz A fināla starta. Daudz atmiņu pēc fināla starta nav. Atceros, ka biju noskaņojies kaujinieciski. Analizējot iznākumu, šodien varu teikt, ka laikam pārāk kaujinieciski. Šķiet, ātrākais fināla brauciens kāds piedzīvots. Nolidots aplis pēc apļa, izejā no džokera uz diviem riteņiem, un par mata tiesu priekšā Intaram Spīķim. Adrenalīns dzina uz priekšu, kas noteikti palīdzēja sasniegt uzvaru finišā, kuru tomēr neredzēju… Jā, tieši tik muļķīgi — neredzēju finiša karogu! Pēdējā aplī tieši pie finiša, ieraugot auto, (kurš izrādās tiek apsteigts par apli), nodomāju, ka esmu otrajā vietā un jātiek priekšā, lai ko tas prasītu. No tēmas — visu vai neko. Nākamais aplis (jau 8. pēc kārtas, jeb goda aplis) arī nolidots pilnā gāzē, neredzēju pat distances tiesnešus, kas aktīvi ar karogiem sveica mani ar uzvaru. Pēdējais līkums, pēdējā izdevība tikt priekšā, iespēja uzkāpt uz pjedestāla augstākā pakāpiena mājas trasē… Bet cīņā iesaistās iekšmalas valnis un tad jau nežēlīgs karuselis ar spēcīgiem sitieniem, jo auto tika uzsviests gaisā un triecās pret zemi. Stikli, zeme, debesis, tumsa, jau redzētas ainas, kaut gan tik spēcīgu sviedienu piedzīvoju pirmo reizi. Nokrītu uz riteņiem… Trīs vai četri pilni kūleņi, tā arī neesmu saskatījis. Pirmā doma – visu salaidu dēlī, viss slikti, jo nezināju, ka esmu jau finišējis apli iepriekš. Kad paziņo, ka esmu uzvarējis, neticēju. Pagulēju pirmo reizi mediķu busiņā. Galva dulla, zili pleci un stīvs kakls nedēļu.”

“Tomēr ar to pārsteigumi nebeidzās — pa mikrofonu paziņo, ka saņemts pieteikums uz auto Nr. 3, manu sasisto auto. Biju pārsteigts par vēlmi iegādāties iznīcinātu auto un arī priecīgs par šādu iznākumu. Uzvara, kūlenis, pārdots auto. Nauda no pārdošanas tika izmantota Opel Astra iegādei, ar kuru debitēts minirallijā.”

Rezumē – nevienam, protams, nenovēlu tādus kūleņus, bet tam arī ir ieguvums – rodas lielāka pārliecība, robežas izjūta, zini, ko sagaidīt un no kā izvairīties. Kā arī adrenalīna deva, kas ir viena no galvenajām šī sporta veida sastāvdaļām pēc kuras mēs – sportisti tiecamies, ir spēcīgāka un uz ilgāku laiku.”

““Pieredze ir barga skolotāja. Tā sākumā liek pildīt testu un tikai pēc tā parāda kā bija pareizi… “ /Vernon Sanders Law/”

(Autocross.lv: Sandis, iesūtot savu stāstu pēdējais, pieliek punktu ar šo stāstu sēriju perfekti raksturojošu likumu – pieredze!)