Šī ir bijusi nenormāla nedēļa mums visiem, kaut kas neiedomājams Ukrainā, kaut kas perverss no Kremļa puses. Ja šajā visā atrodams kaut kas pozitīvs, tad tā ir ticība cilvēkiem un ticība, ka absolūtā ļaunuma uzvaras iespējas ir minimālas. Cieņa mūsu ļaudīm, slava Ukrainai! (Papildināts ar LAF prezidija lēmuma skaidrojumu)

Autocross.lv Ukrainā notiekošā Krievijas izraisītā kara laikā klusē – domāt par sacensībām, kaut ko pētīt vai apskatīt, nebija ne mazākās vēlēšanās. Kad lielgabali šauj, mūzas klusē – pirmo reizi savā 28 gadus garajā mediju darbā šo teicienu “izbaudu” praksē. Ziemas sezona izšķīda atkušņos – Dievs ar to, iztiksim. Šobrīd svarīgāk ir savākt saujās visu pasaules cilvēcību, lai izglābtos no Kremļa Pundurcara psihisko traucējumu radītajām sekām. Klusējām arī tāpēc, ka… Ko gan varētu pateikt tādu, ko visa pasaule nebūtu pateikusi jau pirmajās kara stundās un dienās. Skaidrs, ka tas, kas notiek, visticamāk, klasificējams kā kara noziegumi, un par to, visticamāk, Kremļa maniakiem būs jānes atbildība. Skaidrs, ka tas, kas notiek uz ukraiņu zemes, ir šim gadsimtam prātam neaptverama traģēdija. Skaidrs, ka tas, ko spēj realizēt Ukrainas brīvības aizstāvji, ir fantastisks piemērs tam, kā ir jāplēšas par neatkarību un taisnību. Pat pēc tam, kad miera laikos šķita, ka valstī iekšēji ir jāpaplūcas, jāpašķeļas, jāpakašķējas. TAJĀ brīdī tas viss tika aizmirsts un tiek veidots varonības stāsts, kurš ar zelta burtiem tiks ierakstīts pasaules nākotnes vēstures grāmatās.

Un no šī pastiprinās, atjaunojas ticība labajam, taisnībai un cilvēkiem. Arī mūsu sabiedrība – tīši un netīši – ir sašķelta. Sašķēla katra izpratne par gandrīz piemirsto pandēmiju, katra simpātijas pret politisko piedāvājumu, sašķelta arī tāpēc, ka mēdzam runāt dažādās valodās. Tomēr kopš 24. februāra es zinu: arī mēs tā varēsim, ja būs tāda vajadzība! Un tas jau notiek!

Un tomēr Autocross.lv pārtrauc klusumu, jo ir lepnums par mūsu iekšējo sporta sabiedrību. Šajās dienās kā lavīna ir mūsu sporta disciplīnu cilvēku mešanās palīgā Ukrainai. No malu malām pienāk ziņas, ka mūsu sportisti, tiesneši un citi mums tuvie karavānā dodas uz Ukrainas robežu, piegādājot tonnām palīdzības: medicīnas lietas, apģērbu, pārtiku. Atpakaļceļā tiek vestas ukraiņu mammas ar bērneļiem, dodot viņiem pārliecību, ka patiesībā visa pasaule ir ar viņiem.

Ļoti gaidīšu privātas ziņas no katras brigādes par krosa cilvēkiem, kuri iesaistījušies šajā cilvēcības uzvaras gājienā. Stāstiet, kā jums gāja, ko jūs redzējāt! Šobrīd jau ir daudz vārdu gan ar tiem, kuri ir ceļā, gan ar tiem, kuri ir palīdzējuši, lai katra busa vai mašīnas brauciens uz Ukrainu ir pēc iespējas optimālāks palīdzības sniegšanā. Šobrīd nevajag kautrēties no paveiktā – šie ir mūsu varoņi, kas dodas palīdzēt otrai varonīgai tautai!

Sankcijas – tik daudz dzirdēts vārds. Par tām mēdz teikt – nedarbojas, darbojas par vēlu, jo neapklusina lielgabalus, dara pāri vietējiem cilvēkiem, kuri šo karu nesāka.

Neieslīgsim pasaules kārtību analīzē, taču sankcijas darbojas, tas jau notiek. Jā, lielgabali vēl trokšņo, bet pret to nav momentālas iedarbības zāles. Taču par cilvēkiem… Vienalga, Krievija, vai Latvija. Gados kopš PSRS sabrukšanas mēs esam ātri iemācījušies, ka mums pienākas. Taču negribīgi mācāmies, ka mums ir arī jāatbild. Mums pienākas labi ceļi, taču mums nav jāatbild, ja kāds mūsu nodoklis šajā mēnesī nesamaksājas. Mums pienākas bezmaksas labākā skolotāja mūsu bērniem, taču mums nav jāatbild, ka viņš skolotāju sūta trīs mājas tālāk, jo ir neaudzināts murmulis. Mums pienākas brīva gulta slimnīcā, taču mums nav jāatbild par to, ka neuzvilkās maska, kad bija nepieciešams. Arguments mūsu atbildības trūkumam – nu jā, bet viņi zog!

Mums pienākas valdība, kuru nebūtu iemesls lamāt, taču mums nav jāatbild, ka uz vēlēšanām aiziet labi ja trešā daļa no tiem, kuriem tas būtu jādara. Mums ir tiesības teikt, ka tur no viņiem nav no kā izvēlēties, jo “visi zog!”. Bet mums nav jāatbild, ka nepieceļam savu pakaļu un viņu vietās nesēžamies mēs – svētie, perfektie, visu zinošie, taisnīgākie un visgodīgākie.

Un sankciju vienam no efektiem būtu jābūt, lai krievu tauta mostas ar apziņu, ka “mēs ar savu neatbildēšanu ļāvām Kremlim nonākt līdz šai situācijai. Tagad mums par to ir jāatbild. Un tagad ir jāuzņemas atbildība par to, kā no šiem mēsliem, no šī gigantiskā kauna izstūrēt ārā un censties panākt piedošanu.” Un šis nav stāsts tikai par Krieviju.

Ukraiņi gan nepiedos. Tās būs desmitgades naida. Tie puikas, kas 24. februārī piedzima Kijivas metro un Harkivas bumbu patvertnē – viņi zinās savu stāstu, un visu mūžu to pieminēs.

Lai kāds būtu naids šobrīd katrā, kurš redz reālos notikumus (joprojām arī Latvijā ir daudzi, kuri neredz, kuriem šī ir “specoperācija”), jāsaņemas piekrist sabiedrības līderu teiktajam. Šobrīd ir jāsavalda sevi un jāatturas sadot pa muti Purvciema krievam. Jā, arī viņš nav bijis atbildīgs. Bet arī mēs nē. Tāpēc esam, kur esam. Šobrīd būtu jācenšas saprast, ka ļaunumam un psihiskām diagnozēm nav tautības. Hitlers patiesībā nebija vācietis. Un Staļins vispār nebija krievs.

Šobrīd būtu jācenšas, jāspēj sadoties rokās tiem planētas iedzīvotājiem, kurus virza labsirdība, cilvēciskums un nepieciešamība pēc labā. Arī labsirdībai, cilvēciskumam un labajam nav tautības.

Ja tuvāk sportam: krievu braucēju un komandu likteņi šā brīža sporta pasaulē. Autocross.lv saka – “zero tolerance”! Diemžēl krievu sportistiem VISIEM ir jāpaliek mājās. Tenisists Gulbis tikko izteicās, ka neesot godīgi ierobežot jauna krievu izcelsmes tenisista iespēju startēt sacensībās, jo viņš taču ir izaudzis Francijā, ar Krieviju nav nekāda sakara! Sakars ir vistiešākais: bagātajiem vecākiem bija daudz ērtāk pārcelties uz Franciju, nekā atbildēt. Pēc 1991. gada daudzi izmantoja tiesības pārcelties, noliekot atbildību par savu valsti. Un te nu mēs esam.

FIA lēmusi, ka zem neitrāla karodziņa jau var. LAF lēmusi, ka it kā nevar, bet ja zem LAF karodziņa, tad var*. NEVAR! Tāpēc ka arī viņiem, tāpat kā tantei Novgorodā un čalim Tjumeņā, nav bijis jāatbild par savu valsti, kas ir novedis pie šādām sekām. Arī sportistam ir jāskatās spogulī un jāsaprot – “jā, arī es to pieļāvu!”.

Mūsu uzdevums, savukārt, ir viņam pateikt – “vecīt, tev ir jāsakārto lietas, pirms tu drīksti skatīties pasaulei acīs. Tu nedrīksti braukt sacensībās, kamēr tavs ukraiņu vienaudzis mirkst asinīs. Taču, vecīt, ja es tev varu kaut kā palīdzēt sakārtot Tavas lietas, saki, darīsim to kopā!” Jo dažas lietas mēdz būt nesakārtotas arī pašu pagalmos.

Nē karam!

Slava Ukrainai!

Dievs, svētī Latviju!

***

PAPILDINĀTS: LAF Prezidija lēmuma skaidrojums 06.03.2022.