Autokross: Autocross.lv izmēģina krokodilus: testējam B6000! (Foto, Video)

Viesturs Saukāns Galvenais redaktors
23.05.2021
12:18
Autocross.lv izmēģina smago tehniku. Īpaši!

Mūsas pirmajā treniņā izdevās realizēt senu plānu – izmēģināju B6000 klases lielo bagiju. Šīs klases braucējiem tā vadīšana ir ikdienišķa, pašsaprotama lieta, taču visiem pārējiem varu teikt: patīkami pārsteidzoša, maģiska pieredze!

Bez kaulēšanās un liekas koķetēšanas savus bagijus testam piešķīra brāļi Ainars un Dinārs Ramati un viņu komanda. Attiecīgi, izmantotā tehnika bija šā brīža augstākajā līmenī Baltijā, turklāt tikko no pirmssezonas gatavošanas un regulēšanas procesa.

Atzīšos, kad parādījās ziņas, ka B6000 mašīnas gatavojas Bauskas treniņam, nekavējoties tika pārskatīts, vai lielajā somā ir ievietots viss nepieciešamais – kombinezons, ķivere, cimdi, zābaki, balaklava. Bija liela apņemšanās kādam no braucējiem izdīkt izbraucienu ar šo tehniku. Gluži Ramatu raķetes nebija prātā, šķita pārāk biedējošas. Drīzāk tēmēju uz kādu “normālu” bagiju, kurš Baltijas kausā brauc vairāk pa vidu nevis priekšgalu. Taču “normālie” neatbrauca.

Kā notika vienošanās? Starta laukumā stāvēja abi brāļi, gaidot iespēju doties trasē. Piegāju pie kaujas gatavība esošā Dināra un paziņoju: “es gribu ar šito šodien braukt!” Gaidīju dažādus iemeslus un atjokošanu, kāpēc tas īsti nebūs iespējams, taču tā vietā saņēmu: “Jā, vakarpusē pienāc!”

Dienas gaitā Ramatiem uz nerviem vairs nekritu un plānu pat nedaudz piemirsu, varbūt nenoticēju. Taču pēcpusdienā arvien uzstājīgāk parādījās izsaukumi uz viņu nometni “uz pārrunām”. Ar citām lietām aizņemts īpaši nerāvos uz krokodilu nometni, taču, kad atnāca rīkojums: “ģērbies, un ej pie Ramatiem!”, sapratu, ka viss tomēr ir nopietni.

Kombinezons un viss pārējais noderēja, izņemot ķiveri – mana ar atvērto priekšpusi bagiju braukšanā ir absolūti nepiemērota. Pat nevajag cīņu laikā paceltās smiltis, pietiek ar vēju, kas pūš acīs jau pirmajos kustības metros. Logu vietā restes.

Vispirms man tika ierādīts Dināra bagijs. Problēma – augumu atšķirība un, attiecīgi, tālais ceļš līdz sajūga pedāļa atdurei. Attiecīgi, krakšķoši pārnesumu meklējumi. Taču kaut kā sačamdu otro pārnesumu, kas ir īstais braukšanas uzsākšanai (pirmais esot uzbraukšanai uz piekabes). Ar otro uzsāku, tālāk trešais, komanda un arī pa ceļam satiktais vēl viens krokodilu dīdītājs Jānis Kozlovskis kaut ko runā arī par ceturto pārnesumu, kas gan, liekas, uz mani īsti neattieksies.

Starta brīdis pārsteidz – lielā, smagā tehnika tik viegli aizbrauc no starta un burtiski provocē spiest pedāli grīdā. Pirmie metri, taisne līdz pirmajam pagriezienam ir necerēti baudāmi! Arī līkumā stabilitātes un vadāmības sajūta patīkami pārsteidz. Nezinu, ko īsti biju gaidījis – laikam miljons reižu pārliktas rokas, mēģinot iestūrēt pagriezienā. Taču viss notiek kā “īstā” sporta mašīnā – bagijs brauc tur, kur es pagriežu stūri. Vēl kacinošā gāzes uzspiešana palīdz iestūrēt līkumā – aizmugures piedziņa! Biju domājis, ka būs krietni trakāk, ka baiļu būs vairāk. Taču tik organiski saaugu ar bagiju, ka varēju tiešām meklēt kaut kādas trajektorijas un realizēt kādas braukšanas domas, nevis tikai sažņaugtiem pirkstiem izdzīvot līdz brauciena beigām. Protams, lēni un prātīgi, lai gan no iekšpuses likās mežonīgs ātrums. Apzinājos arī savu galveno problēmu, braucot ar aizmugures piedziņu: priekšpiedziņas reflekss problēmu gadījumā spiest gāzi grīdā šajā gadījumā radītu tikai papildu problēmas. Tāpēc uzdevums bija nenonākt līdz brīdim, kad jāsāk strādāt instinktiem, labāk prātīgi.

Pirmos četrus apļus noriņķoju līdz galam godam, bagijs vesels, pats vesels, viss kārtībā.

Ar to, likās, stāsts arī galā. Realizēju savu sapni saprast, ko nozīmē braukt ar B6000, sapratu ideju un sajūtas, viss skaidrs.

 

Taču pagāja stunda, un pienāca ziņas – todien testos par tiesnesi strādājušais Māris Kozlovskis izsauc mani uz dueli ar Ramatu bagijiem. Te jāatgādina, ka Māris ir pavadījis vairākas sezonas B6000 bagiju cīņās, un ir 2010. gada Baltijas kausa bronzas medaļnieks. Duelis ne duelis, bet sāk veidoties vēl viena iespēja izbraukt!

Šoreiz mani sēdina Ainara bagijā, jo vajadzētu būt, ka tieku klāt pedāļiem un vadāmībai daudz labāk, kas arī izrādās taisnība.

Procedūras līdzšinējās, un esam starta laukumā – Māris Kozlovskis blakus. Īsti nesapratu, kurā brīdī tas līdz galam tika sarunāts, bet starta brīdī kļuva skaidrs, ka braucam ar kopēju startu. Palepošos – lai kā būtu gājis Folkreisa gados, starti vienmēr, ar visām mašīnām bijuši labi, pat teicami. Pārsteidzoši, bet arī lielajai mašīnai uzreiz nostrādāja startā izmantotie triki un metodes, un no līnijas aizlidoju nedaudz priekšā sparinga partnerim. Māris kārtojās uz ārmalu, es pa iekšmalu, bet nekas nemainās – uz pirmo tramplīnu dodos pirmais. Un tad notika tas, kas pa reizei uznāk katram autosportistam. Aizkrita ciet! Pirmā apļa beigās nonācu pie domas, ka ir laiks ceturtajam pārnesumam. Taču gaidītā “bedre” pēc pārslēgšanās neradās – motors turpina rēkt un bagijs turpina iegūt nenormālu paātrinājumu! Kad jāsāk riktēties uz otrā apļa pirmo līkumu, saprotu, ka nupat viss ir pārāk ātri un nekontrolēti, plāns dabūt atpakaļ trešajā pārnesumā nav tik ātri realizējams, un tūlīt būs kaut kas nelāgs. Liekas, no ceturtā roba biju dabūjis ārā, bet līkumu mēģināju pievarēt, laižot bagiju taisni, lēnu bremzējot. Nonācu Mūsas apļa asfalta daļā, kas dienas gaitā tika izmantots Džokera trenēšanai. Ātrums samazinājās, atradu otro pārnesumu, nospiedu pedāli grīdā. Uz smilšainā asfalta bagija aizmugure norāvās un apmetu glītu saulīti, pašam pat patika. Tātad, kā ļaudis to redzēja no malas? “Re, brauciens ar visiem Džokeriem!” un “Re, Viesturs taisa šovu un zīmē saulītes!” Baigais nazis, ne? Bet tas, ko es nevienam neteikšu, ir, ka ātrums bija par lielu, pats pārbijies līdz nāvei, ja tur būtu apmale, tad Baltijas bagijs būtu ar līku rāmi. Un saulīte? Vienkārši par stipru nospiests gāzes pedālis. Bet to nevienam neteikšu, lai visiem paliek doma, ka Viesturs ir baigais nazis!

Vēlāk brauciens mierīgāks, taču uzdevums, nepalaist Māri pārāk tālu, saglabājās. Tikai prātīgāk, piesardzīgāk, bez ceturtā pārnesuma ambīcijām. Un jāatzīst, ka pēc incidenta brauciens bija tik tiešām baudāms un pirmajai reizei, šķiet, gana kvalitatīvs, kauns pēc finiša nebija.

Tas, kas bija, bija absolūta sajūsma par izbaudīto! Tie, kuri trases malā zobojas par šo tehniku un braucējiem, uztverot šo sportu nenopietni, ļoti smagi kļūdās. Tehnika ir neticama, bet nepieciešamās prasmes – augstākajā līmenī. Iztēlojoties, ka mūsu divu vietā trasē ir 12 braucēju, sirds notrīc. Liels paldies brāļiem un komandai par šo iespēju, jo guvu apstiprinājumu savām domām par šo klasi. Respekts un bijība pret šiem braucējiem visas apzinātās dzīves garumā guva perfektu apstiprinājumu! Klasei ir jābūt, un šādi bruņinieki trasēs ir vajadzīgi.

Pēc finiša vairākkārt dzirdēju nerrošanu, ka tagad Folkreisam metīšu mieru un meklēšu bagiju. Folkreisam mieru nemetīšu. Taču atzīšos, ka Jānis Kozlovskis nedēļas laikā saņēma no manis ziņu ar jautājumu, vai Latvijā nav kāds neizmantots bagijs, kurš vienkārši tikai rūc un varbūt pat kustās uz priekšu. Jo doma, ka vajag to visu mēģināt sacensību režīmā, iesēdās visai pamatīgi. Jānis gan mani atslābināja, sakot, ka visi rūcošie bagiji Latvijā tiek braukti. Igaunijā ir komanda, kas izīrē bagijus uz sacensībām, taču, pieļauju, ka tas nav gluži par pārdesmit eiro, kas arī saprotami. Bet doma paliek dzīva!

 

Dalies ar šo ziņu
Seko Autocross.lv sociālajos tīklos
Facebook

Autocross.lv

Instagram

Autocross.lv

Twitter

@autocrosslv

Draugiem

AutocrossLv

WhatsApp

+37126579000

Telegram

t.me/autocrosslv