2010. gada Latvijas autokrosa čempiontituli tika sadalīti dramatiskā cīņā, jo katrā klasē visu izšķīra pēdējais posms. Interesanti, ka visi šā gada čempioni – Andris Priedītis, Jānis Spīķis, Jānis Kozlovskis un Ģirts Zīle – par sezonas uzvarētājiem Latvijas čempionātā kļuvuši pirmo reizi. Tāpat uzkrītošs fakts, ka neviens no čempioniem nav tā sauktais „ātrais” čempions – pēc tituliem iets ilgi, vairākas sezonas.

Autokrosā vispieredzējušākais no šīs sezonas labākajiem ir Open klases čempions Jānis Kozlovskis. Viņš debitēja 1995. gadā – pirms 13 gadiem. Viņa karjera visus šos gadus bija saistīta ar VII grupas lielajiem bagijiem. Šo tradīciju viņš pārņēma no tēva, leģendārā Aleksandra Kozlovska, kurš ir kopā ar dēlu arī visus Jāņa startēšanas gadus. Ar smago krosa tehniku Kozlovskis sasniedza augstus rezultātus, taču ne reizi nekļuva par Latvijas čempionu. Interesanti, ka 2005. gadā padevās Igaunijas čempiona tituls. Pēc tam veiksmīgākais bija 2008. gads, kad Jānis izcīnīja VII grupas bagiju Baltijas kausu, bet debijas sezonā vieglo automašīnu cīņās kļuva par vicečempionu Open klasē. Pēc neveiksmīgas 2009. gada sezonas šogad Open klasē sasniegts maksimums – čempiona tituls, kurš sadalīts spraigā cīņā starp Kozlovski, Raimondu Jerānu un Jāni Vanagu.

Kozlovskis ar azartisko braukšanas stilu piesaistījis skatītāju uzmanību – jau VII grupas bagiju laikos viņa mašīna bija skatāmākais objekts katrā braucienā. Agresivitāte trasē ne vienmēr nesusi augstākos rezultātus, taču piesaistījusi līdzjutēju uzmanību. Arī ar vieglo automašīnu Jānis prot braukt skaisti, turklāt, ja pretī ir līdzīgs sāncensis Raimonds Jerāns, dueļi veidojas par autokrosa klasiku!

Šī bija 11. sezona autokrosā Andrim Priedītim – viņš čempionātā debitēja 2000. gadā. Karjeras sākumā rezultāti nebija augsti, ko lielā mērā diktēja neregulāri starti seriālos. Uz brīdi braukšanu apturēja arī muguras problēmas un vienubrīd dalībnieku parkā mēļoja, ka ārsti Andrim aizlieguši nodarboties ar šo sporta veidu. Tomēr Priedītis atgriezās kaujā un, veicot ievērojamus tehniskos uzlabojumus, sāka tuvoties 1600 klases līderiem. Lūzuma gads bija 2006., kad Andris sasniedza pirmo Latvijas čempionāta posma uzvaru Brenguļos. Togad Priedītis čempionātu noslēdza bronzas medaļnieka statusā, savukārt otrā vieta tika gūta NEZ rallijkrosa cīņās.

Vēlāk gan rezultātus ietekmēja, iespējams, nedaudz stratēģiska kļūda tehnikas sagatavošanā – šķietami labais VW Golf II tika nomainīts pret šķietami labāku VW Golf III. Attiecīgi, lai arī Priedītis allaž bija klases līderu pulkā, līdz nākamajai uzvarai bija jāgaida trīs gadi – 2009. gadā Smiltenē tika sasniegta otrā uzvara. Statistiski šajā sezonā Andris uzlaboja arī kopvērtējuma rekordu, kļūstot par vicečempionu. Taču šis rezultāts nenesa gandarījumu, jo vēl pārsimt metrus pirms čempionāta finiša viņš bija pārliecinošs titula pretendents, bet tad, ceļā uz pēdējā posma finiša taisni nolūza balstiekārta un viņa mašīna apklusa trases vidū. Garām pabrauca Edgars Galvanovkis, atņemot gandrīz sasniegtu čempiona titulu.

Arī 2010. gads 1600 klasē neveidojās tik vienkārši kā tika prognozēts. Lai arī čempions savu titulu negatavojās aizstāvēt, Priedītim uzradās jauni konkurenti – spēcīgs izrādījās Andis Kļava, piezagās Kaspars Silenieks, atraktīva jaunā paaudze – Reinis Lilienšteins, Andis Vanters un citi. Uz brīdi titula dalīšanas svaru kausi pat nosvērās Kļavas virzienā, taču pēdējā brīdī Priedītim izdevās veikt izšķirošo izrāvienu. Pēdējā posmā Bauskā duelī ar Kļavu Andris izrādījās ātrāks, ar ko pilnībā pietika, lai beidzot sasniegtu kāroto čempiona titulu.

Arī Jānis Spīķis – mūžam „jaunais un daudzsološais” līdz pirmajam čempiontitulam 2000 Super klasē darbojies ilgi, jo tituls sasniegts septītajā autokrosa sezonā. Debitējis 2004. gadā Jānis visai ātri nodemonstrēja, ka ir ātrs un drosmīgs sportists, ātri sāka veidoties arī agresora imidžs, jo konkurentu mašīnas, ja tās traucēja, pa reizei netika saudzētas.

Jau savā otrajā sezonā Spīķis pārsteidza ar vicečempiona titulu, izcīnot to īpašā konkurencē, kad par čempiontitulu spēkojās Kaspars Bloms, Jānis, kā arī Atis Riekstiņš un Uģis Pauriņš. Tika gūta arī pirmā uzvara – Priekulē.

Taču pēc šī panākuma rezultāti strauji krita bezdibenī – nemitīgas tehnikas problēmas iznīcināja visu Spīķa un viņa mašīnas potenciālu, atstājot sportistu bez panākumiem. Nākamās trīs sezonas izrādījās praktiski bezvērtīgas. Jau šajos gados Spīķis sāka iemantot skatītāju simpātijas – bezbailīga braukšana, nekautrēšanās no kontaktcīņām un uzkrītoši bieža izstāšanās kopumā veidoja ātra, taču dzīves apvainota sportista tēlu, kas izraisa līdzjūtību skatītājos.

Mašīna savu otro jaunību beidzot ieguva 2009. gadā. Krosā jau vairākus gadus pavadījušais Peugeot 206, kuru uzbūvēja un līdz pirmajiem tituliem aizveda Jānis Bogdanovičs, beidzot atkal varēja aizvest pilotu līdz braucienu finišam. Uz brīdi pat radās sajūta, ka Spīķis būs pārliecinošs čempiontitula pretendents, jo, tā īsti nevarēja manīt nevienu, kurš būtu tikpat ātrs. Jā, ar labu braukšanu un izturību punktus krāja Ainārs Kenigsbergs, taču… Viens pret vienu diez vai Ainārs varētu Jāni uzveikt.

Un tomēr tituls tika pazaudēts. Par agresīvu gan pret konkurentiem gan mašīnu, par neizturīgu, jo tomēr mašīna mēdza arī apstāties priekšlaicīgi. Piemēram, priekšpēdējā posmā Bauskā, kad nodega motors – izredzes uz titulu izdzisa, jo Kenigsbergs tomēr izrādījās labākais punktu krājējs.

Jānis zaudējumu uzņēma vīrišķīgi: „vismaz neesmu sev neko parādā, braucu tā, kā pats to gribēju, bez skaitīšanas un shēmošanas!”

2010. gadā titula zaudējums jau būtu nepiedodams, iepriekšējā sezona bija tik spēcīga, ka Spīķim bija jābūt galvenajam favorītam. Taču arī šogad iespējas zaudēt bija, turklāt pamatīgas. Pāris posmu pirms sezonas beigām Jānim bija vairs tikai matemātiskas izredzes uzvarēt, apdzenot tobrīd priekšā esošos Jāni Berķi, Māri Ločmeli, Aldi Kasparoviču. Šoreiz Veiksme atdeva parādu par 2009. gadu – priekšpēdējā sacīkstē konkurenti smagajā trasē krita kā mušas, bet Spīķis, veicis labu mājasdarbu, sagatavojot specifiskas riepas, izcīnīja svarīgus punktus. Pēdējā posmā Mūsā Spīķis pielika punktu cīņai par titulu – pārliecinoša uzvara sacīkstē un tituls rokā!

Uz šo kungu fona B600 klases čempions Ģirts Zīle šķiet puika, kas kaut kādā mērā arī atbilst patiesībai. Taču arī viņa pirmais tituls nācis ar zināmu sportisko aizvainojumu fonā. 2007. gadā Ģirts ienāca autosportā, kļūstot par vienu no pirmajiem Latvijas kroskartu braucējiem. Viņam bija visi priekšnoteikumi, lai laicīgi baudītu uzvaras un panākumus, tajā skaitā autosportā pieredzējis tēvs, kas sniedz izcilu tehnisko un morālo palīdzību. Taču atbildīgākajos brīžos uzmācās likstas – lūza riteņi, notika citas ķibeles. Kroskarts tika likts malā 2008. gadā, kad Latvijas krosā ienāca B600 klase. Pārbaudes sacensībās togad Zīle bija ātrs un meistarīgs, lai gan bija sajūta, ka tehnikas lauzējrēgs nav pametis Ģirtu arī šajā klasē.

2009. gadā Zīle jau bija gatavs cīņai par čempiontitulu. Taču kārtis jauca divi svarīgi elementi – joprojām lūza riteņi un… galvenais pretinieks bija viens no brīvās Latvijas ātrākajiem un ambiciozākajiem braucējiem Ģirts Mūrnieks. Nebija bezcerīgi pieredzējušo vārda brāli sakaut, tomēr pieredze darīja savu un uzvaru guva Mūrnieks.

2010. gadā visas kārtis bija Zīles rokās – iepriekšējā sezonā bija divi titula dalītāji, bet Mūrnieks šogad vairs nestartēja. Zīle kļuva par šķietami vienīgo favorītu. Taču jau atkal – lūza riteņi un pusasis, tika zaudēts daudz punktu. Uz brīdi Ģirtam nebija vairs cerību uz titulu, jo visapkārt bija ļoti spēcīgi konkurenti – Aigars Liškovskis un strauji progresējušie Jānis Baumanis un Otto Vočtavs.

Šogad Ģirtu iepriecināja Mūsas sacīkstes. Liekas, svarīgākā uzvara tika sasniegta maijā Eiropas čempionāta laikā, kad tika apsteigti pilnīgi visi – arī tautā zināmie autosporta speciālisti Ivars Vasaraudzis, Ivars Caune, Jānis Bogdanovičs… Otrreiz Bauskas trase bija veiksmīga sezonas finišā – cīņā ar Vočtavu un Baumani par titulu Zīle bija labākais vēlreiz. Beidzot gūts čempiona tituls!

Visiem čempioniem šis ir pirmais tituls. Būs interesanti pavērot vai un, kā titulus izdosies atkārtot!