Pasaules drošības dienesti, iespējams, būs nopeilējuši virsraksta KKK, un izmeklēs, vai raksts neaicina uz vardarbību pret kādu no sabiedrības grupām. Taču mūsu – krosa – valodā tas ir Krosa komisijas kauss. Šis seriāls ieguvis nevajadzīgu pārspīlētību zināmās aprindās, kas rada plašākas filozofiskas pārdomas par to, kā katrs uztver savu atrašanos sportā.

Kur problēma? Savā būtībā nekur, katrā šī seriāla posmā nu jau ir starp desmit un divdesmit – atkarībā no trases – dalībnieku. Šogad šie paši skaitļi parādījās arī jaunpienākušajā AM 2000 klasē. Taču nu jau vairākus gadus parādījusies ņemšanās par nevienlīdzībām, nevarēšanām konkurēt, nebraukšanu “tāpēc, ka”, un tā tālāk.

Mazā vēsture

Kā radās Krosa komisijas autokrosa kausa izcīņa un, kam tā domāta? Jāsāk ar Folkreisu – tas radās 2009. gadā, bet sākot no 2010. gada tiek aizvadīti Ziemas un Vasaras kausa seriāli. Tā kā Folkreisā sākotnēji bija ļoti maz dalībnieku, bija tikai normāli, ka rīkotāji kā papildu klasi labprāt pieaicināja autokrosa braucējus. Sacensības ieguva dinamiku, bija viena vai divas grupas ar ātrajām, trakajām mašīnām, kuras, turklāt, ziemā, braucot ar radzēm, glīti izveidoja saķeri ledus trasēs, kas palīdzēja iegūt ātrumu arī bez radzēm braucošajam Folkreisam. Krosa klases braucēju sastāvi mainījās, atkarībā no sacīkstes ģeogrāfiskās atrašanās vietas, pāris braucēju centās apmeklēt katru šādu sacīksti.

Lai iedotu šīm autokrosa cīņām papildu intrigu, kā arī radītu vēlmi sportistiem šīs “mazās” sacensības aizvadīt regulāri, posmi tika sasaistīti kopīgā seriālā, respektīvi, tika sākts skaitīt kopvērtējuma punktus. Attiecīgi, braucējs, kurš no pieciem posmiem apmeklēja trīs, atrada iemeslu aizbraukt uz vēl divām sacensībām, jo – punkti taču!

Krosa komisija un Folkreisu virzošā komanda gan slāpēja azartu, publiski pasniedzot šo seriālu kā iespēju debitēt jaunajiem braucējiem, kā arī aizvadīt treniņu sacīkstes pieredzējušiem sportistiem. Autokrosā oficiālu treniņu starp sacensībām nav, tāpēc, ja atmetam ārpus LAF notikušos pasākumus, formāli sportistiem nebija trenēšanās iespēju. Jāatzīst, gan tad, gan šobrīd Latvijas krosa trasēs treniņu trūkumu var manīt… KKK deva treniņu iespēju. Procents, kas no čempionāta sastāva šo iespēju izmantoja, gan bija (un ir) neliels. Mūžsenais stāsts – paprasi dalībnieku parkā katram, cik zirgu, cik nūtonu – visi atbildēs. Tātad ir laiks un līdzekļi dzīvot pa stendiem un vadāt motorus pie meistariem. Taču daudziem kardināli pietrūkst treniņu prakses, un to ar acīm var redzēt. Neaizmirsīšu dažu rallistu smīkņāšanu Eiropas posma Mūsas balkonā, kad garām aizbrauc pieci mūsu nacionālās klases braucēji, un katrs pa savu trajektorijas līniju. Aizvainojoši, bet tā tik tiešām bija…

Sports nevar būt bez treniņiem

Par to pašu Folkreisu var katrs domāt, ko vēlas, bet statistika rāda, kā kungi un dāmas no šī sporta veida gūst lielākus un mazākus panākumus čempionātā, turklāt ne vienmēr ar spēcīgāko tehniku. Taču tas ir tikai loģiski – ja ir desmit sacensības gadā, 30 līdz nu jau 60 dalībnieku konkurencē, braucējs iemācās neatdot ne centimetra trases, nezaudēt ne pussekundi startā, mācēt uzbrukt, mācēt aizstāvēties. Nav runa, vai Folkreiss ir labs vai slikts, ir runa, ka desmit gados ir viens pamatīgs braucēju bataljons, kuri čempionātā ienāk jau gatavi, uzsildīti cīņām. Un braucēji, kuri pamanās Folkreisa un čempionāta sezonas apvienot, ir izcilā formā.

2018.gadā pats ziemas sezonā un nedaudz vasarā startēju gan Folkreisā, gan KKK posmos. Dienas laikā izbraucos līdz slapjai mugurai -15 grādos, biju par sevi tik pārliecināts, kā nekad iepriekšējos vairākos braukšanas gados. Nebija stulba raustīšanās pirms starta, pārspīlēta sevis gatavošana, kas beigās bija tikai lieka sevis uzvilkšana, pirms braucieniem. Vecpilī, ziemā, gaidot savu startu, saulītē salonā gandrīz aizmigu – tieši tik liels miers bija no daudzajiem braucieniem. Un tas nesa arī rezultātus – augstākos visā karjerā Folkreisā, bet pēc pirmā vasaras posma KKK kopvērtējumā biju trešais. Attiecīgi, man neviens nekad vairs neiestāstīs, ka pat lieli talanti var iztikt bez treniņiem. Ir muļķīgā frāze “talantu nodzert nevar”. Talants ir, un ir braucēji, kuri pēc pāris gadu pārtraukuma var iekāpt mašīnā un ar pirmo braucienu uzvarēt, to nevar noliegt. Taču ir skaidrs, ka pilnvērtīga treniņu, vai treniņsacensību programma arī šim talantam liktu braukt ātrāk.

Sākas problēmas!

KKK sākotnēji braši pildīja savu uzdevumu – pa kādam čempionāta braucējam parādīja meistarību pārējiem. Tā kā visas klases startēja kopā, līdzjutējiem bija iespēja redzēt, cik tad ļoti Open atšķiras no 2000 Super, piemēram.

Taču kuluāros sākās mutuļošana, kas turpinās joprojām. Galvenā frāze: “es nebraukšu KKK, jo nevaru cīnīties ar Open pilnpiedziņām!”

Ko? Ko?! Braucējs nebrauks uz treniņu sacīksti uzlabot savas braukšanas prasmes, jo trasē būs ātrāka mašīna par viņu?

Un te parādās kaitinošā nianse mūsu, un ne tikai mūsu sportā – “es visu daru kausiņa dēļ.” Lai kāds būtu sacensību statuss, sastāvs, dalībnieku skaits un kvalitāte – ja nevar dabūt kausiņu, tad uz to sacensību nedrīkst braukt. Tas ir absurds savā būtībā, tā ir neļaušana sev progresēt, tā ir nepieļaušana, ka ar spēcīgāku sparinga partneri braucējs varētu kļūt tikai ātrāks. Cik ļoti sajūsmināti bijuši braucēji, kuri pirmajā kvalifikācijā ar savu priekšpiedziņu pilnpiedziņai zaudēja pusi apļa, trešajā kvalifikācijā jau bija ātrajam pie bufera, bet ceturtajā braucienā ar pareizu Džokeri ir bijuši priekšā pilnpiedziņai! Tā ir bauda! Un diez vai tā kvatra dienas laikā sagura un sāka braukt lēnāk – nē, tu dienas gaitā kvatrai atvinnēji pusi apļa, tu atklāji, ka vari pabraukt ātrāk! Un tas ir daudz vērtīgāk nekā tā 3 centimetru atšķirība starp pirmās un otrās vietas kausiņu apbalvošanā.

Ļoti iespējams, ka daļu braucēju šīs pārdomas aizskar, bet filozofija “kausiņš par katru cenu!” ir vājuma pazīme.

Jau atkal uzbāzīgi runāšu par sevi, taču ar savām sajūtām ir vieglāk pateikt domu. Pirmo reizi KKK posmu veicu 2014. gadā, vasaras posmā Brenguļos. Braucu gan Folkreisā, gan KKK. Krosā bijām pieci dalībnieki – bez manis arī Raimonds Jerāns, Edijs Ošs, Mārtiņš Starks un Rihards Dainis (neslikti – šobrīd četri no mums ir Latvijas čempioni!). Pēc kvalifikācijas uz Riharda un Mārtiņa tehnikas problēmu rēķina biju trešais. Taču, tā kā Folkreisā pamanījos apmest kūleni, krosa finālā mašīna apstājās ar nokritušu svečvadu, un bezcerīgi burbuļojošā Starka automašīna pabrauca man garām, atņemot trešo vietu. Bet es biju laimīgs! Es biju aizvadījis smagu cīņu dienas garumā, komanda bija pārvarējusi sevi, atgriežot šķībo Opeli uz starta pēc kūleņa, mēs labi pastrādājām. Un krosā es braucu kopā ne tikai ar tā brīža Folkreisa grandiem, bet ar pašu Jerānu! Es biju ar viņu vienā braucienā, vienā starta laukumā, un man tas bija īpaši, jo Raimonds, kā daudzi citi tās ēras krosa braucēji, bija mani sporta dievi un piemēri, kurus esmu vērojis un apbrīnojis. Lūk, tā bija mana bauda un mana uzvara. Ja būtu tas kausiņš par trešo vietu? Jā, kauss ir kauss. Bet vai es piecu braucēju konkurencē, no kuriem divi noplīsa, būtu lepns par pjedestālu un varētu rajonā lepoties, ka es esmu trešais labākais autokrosa braucējs Latvijā? Nē! Man būtu kauns ko tādu teikt.

Sāpe padziļinās!

KKK noteikumos jau kopš pirmās dienas ir viena interesanta nianse – noteikumos rakstīts, ka seriālā var piedalīties ar mašīnām, kuras atbilst tā gada Latvijas čempionāta nosacījumiem, vai ar speciālu tehniskā komisāra atļauju. No kā būtu jānoprot, ka gluži pilns LČ tehnikas komplekts varētu arī nebūt vajadzīgs, mašīnai atliek vienīgi būt puslīdz civilai, drošai (tieši tāpēc arī pa kādai Folkreisa mašīnai mēdz tikt uz starta, sevišķi, kad bija jāglābj KKK ieskaites kvorums). Šī nianse noteikumos tika iekļauta un pieļauta, spēlējot uz mašīnām, kuras Latvijā bija, taču nekad nebrauca uz čempionātu LČ prasību dēļ.

Tas deva minimālu efektu, taču vairāki braucēji to izmantoja un atbrauca samērīties ar čempionāta vīriem. Kāpēc šo iespēju neizmantoja masveidīgi, kas vai kurš to liedza darīt, lai paliek vēsturē.

Šogad KKK pievienojās amatieru klases, ar kuplāko sastāvu AM 2000 ieskaitē. Paradokss – savā būtībā mums izveidojās divas idejiski vienādas klases, kura katra cīnījās par savu KKK kopvērtējuma uzvaru. AM klases argumenti, kāpēc nebraukt Pro, ir tie paši, kas līdz tam bija par pilnpiedziņas klasi: “jā, bet tur taču brauc tie no čempionāta, ar viņiem taču nevar cīnīties!”

Un šis arguments jau atkal padara traku: kā es mēdzu teikt – otrais Golfs arī Āfrikā ir otrais Golfs. Gan čempionāta, gan nečempionāta mašīnas lielākoties tiek gatavotas vienās un tajās pašās darbnīcās, ar minimāliem izņēmumiem. Cits dārgāks, cits lētāks, bet tomēr – vienai krosa klasei sagatavotas mašīnas. Kāpēc jādala? Kāpēc nevar braukt kopā? Vai tiešām tikai tāpēc, ka tad pastāv iespēja netikt pie kausiņa?

Arī šis čempionāta braucēju bubulis, gluži kā pilnpiedziņu gadījumā, nav izprotams. Ne pilnpiedziņas, ne čempionāta līderi KKK nestartē pilnu sezonu. Kopvērtējuma trijniekā iebrauc tie, kuri veic visus posmus. Savukārt, ja kādās sacensībās atbrauc tas pats Ošs, vai Armands Plūme, vai Jānis Kozlovskis – nu izbaudi šo iespēju un pamēģini “pasēdēt viņam astē”, lai redzētu, cik ātri, cik vēl ātrāk var pabraukt ar krosa mašīnu. Tas ir tavs treniņsacīkstes (treniņa!) bonuss, dabūt šo ātruma atšķirības priekšstatu, nevis zaudējums šajā sacīkstē! Ja vien šogad abu KKK klašu pirmie trijnieki brauktu kopā, visus posmus… Tā tik būtu cīņa! Protams, no viņiem dažs paliktu bez kausiņa…

Ko nākamgad?

Otrdien Krosa komisijas padomes sapulcē tika diskutēts par KKK formātu tuvākajā nākotnē. Tika nospriests, ka 2021. gadā sacensību norises formāts nemainīsies, jo AM klasēm būs otrais un pēdējais gads, kad mašīnām nebūs jābūt tā sauktajiem LČ drošības karkasiem. Savukārt no Pro klases – diemžēl vai par laimi – tiks svītrotas pilnpiedziņas automašīnas, kam vajadzētu veicināt vienas ass piedziņas automašīnu skaita palielināšanos posmos.

Attiecībā uz pilnpiedziņas braucējiem – galvu augšā, kaut ko ir jāizdomā! Kāpēc lai kādos no posmiem nebūtu tikai pilnpiedziņas auto atsevišķa ieskaite? Čempionāta un nečempionāta braucējiem jāvienojas, ka konkrētajās sacensībās mēs varētu sabraukt kopā un aizvadīt skaistu cīņu četru, sešu mašīnu konkurencē. Durvis šai iespējai vienmēr ir vaļā!