Folkreiss: Pirmie soļi – cik viegli vai grūti?

Viesturs Saukāns Galvenais redaktors
30.12.2021
15:25
DCIM100MEDIADJI_0014.JPG

Aizejošajā gadā Latvijas Folkreisā debijas sacīksti piedzīvoja 50 jauni braucēji, daļa no kuriem veica pilnu vai gandrīz pilnu pirmo sezonu. Taču tikpat un vēl vairāk vīru, dāmu un jauniešu palika trases malā ar spīdošām acīm – “es arī gribētu!” Cik viegli vai grūti ir ienākt tautas autosporta disciplīnā?

Šo jautājumu jāuzdod tieši Folkreisa kontekstā, jo tie sportisti, kuri ir gatavi debitēt sportā uzreiz čempionāta līmenī, ir izdarījuši ļoti pārliecinošu izvēli un atmetuši visas šaubas par to, sanāks vai nesanāks. Tam, visticamāk, ir atbilstoša bāze: lielākas vai mazākas finanses, pieejama regulāra tehnikas uzturēšana profesionālos vai pusprofesionālos apstākļos, tostarp personīgās iemaņas un iespējas. Respektīvi, ir nauda, par ko algot auto sagatavotāju, vai ir sava pilnvērtīga garāža un prasmes, lai to darītu.

Folkreiss šajā ziņā ir mānīgāks. Savu zemo izmaksu dēļ tas vilna daudzus, kuri kaut reizi mūžā gribētu šo sportu pamēģināt. Turklāt kļūt par autosportistu ir elementāri – 950 eiro un uz priekšu! Taču pretī stājas pārdomas – kur glabāt tehniku? Kurš skrūvēs un taisnos bleķus? Vai kāds to darīs bez samaksas? Ja nē, cik viņam būs jāmaksā? Nogādāšana uz un no sacensībām: nepieciešama piekabe, tai nepieciešams vilcējs ar attiecīgo autovadītāja kategoriju. Ir draugu vidū, jāīrē, jāpērk piekabe, jākārto tiesības?

Kā rāda vairāki simti 12 gados Folkreisā startējušo braucēju, viss ir izdarāms! Jā, visā procesā ir labie brīži, ir brīži, kad liekas, ka tas viss dzīvē nav nepieciešams. Pačukstēsim – lai cik grūtas būtu pēdējās nedēļas un dienas pirms sacensībām, tā morālā izlāde un baudījums sestdienas vai svētdienas vakarā, un vēl nākamās dažas dienas, ir tā vērta. Dažkārt pat nav svarīgi, kāds ir bijis rezultāts. Tu vienkārši pirmdienas rītā esi citādāks cilvēks nekā biji iepriekšējā ceturtdienā.

Ko saka paši debitanti? Folkreisa iekšējās sarunās vairāki debitējušie bija gatavi dalīties ar pirmajiem soļiem sportā.

Uģis Jirgensons, #444

Uģis debitēja ar tiešām glītu automašīnu, turklāt arī braukšanas ziņā bija manāma inteliģence, vērot jauno braucēju tik tiešām bija patīkami.

“Pastāstīšu par savu ceļu līdz pirmajai sacensībai, kā braucējam, kurš Folkreisu iepriekš bija redzējis tikai no trases malas un kuram nebija ne mazākās nojausmas, kādai ir jābūt tai mašīnai un, kas vispār ir nepieciešams, lai brauktu. Vēlme braukt bija jau sen, jo sacensības ļoti bieži tika apmeklētas tiesneša lomā. Šogad tika izlemts, ka beidzot pašam arī jāpamēģina. Ātrums un tehnika patīk, tāpēc why not? Mašīnu iegādājos pēc principa — pērc to, kas mājās pašam ir, ko būs viegli remontēt un atrast rezerves daļas (pirmajā sezonā tas būs jādara daudz, man personīgi vismaz tā). Rudenī tika iegādāta plika VW Golf 2 virsbūve (tilti, rati un pāris paneļi) par 100 eiro. Kādu laiku tika krāti līdzekļi un apzinātas vietas, kur vest iemetināt drošības karkasu, jo pirmajā reizē ko tādu sev negribējās uzticēt. Decembra vidū auto tika nogādāts pie Ritvara Zobena, kur, ja nemaldos, par 450 eiro tiku pie karkasa un golfs vests atpakaļ uz garāžu netālu no Bauskas. Tālāk tika nedaudz pastudēts, kas šiem Golf 2 lien motortelpā, kas ir tas, ko var visai lēti dabūt, un vēl cerēt uz konkurētspējīgu auto pirmajā sacensībā. Pakonsultējos arī ar draugu Dāvi Ūdri, kas Folkreisā braucis vairākus gadus, un tad tika nolemts, ka Passat 2.0 8v dzinējs un kārba būs īstais šim auto. Dzinēju un visu pārējo, lai auto kustētos, dabūju Gulbenē par 150 eiro ar norunu, ka atbraucu, pārbaudu un, ja patīk, maksāju un rauju ārā no auto katru lietu, kas šķiet vajadzīga. Kad motors bija mašīnā un pirmie testa braucieni uztaisīti, ķērāmies klāt visiem pārējiem darbiem salonā: apsilde, bremžu gaismas, bākas, beņķis, jostas. Šai visā procesā blakus dators ar tehniskajiem noteikumiem un, ja kas nebija skaidrs, zvans Ūdrim vai mājas vizīte pie viņa auto, lai redzētu kā dzīvē tām lietām jāizskatās. Šķiet ka tikai maija beigās mašīna sāka nedaudz līdzināties Folkreisa auto. Pirmā sacīkste bija ļoti drīz, un darāmo darbu saraksts, strādājot pie mašīnas, paliek nevis īsāks, bet katru reizi garāks. Protams, tas viss būtu bijis daudz daudz vieglāk, lētāk un ātrāk, ja auto būtu nopirkts viss sakomplektēts, ne ar detaļām kastēs u.t.t., varēja arī nekrāsot salonu un motortelpu. Taču pirmo sevis taisīto auto gribējās uztaisīt pēc iespējas solīdāku gan no iekšpuses, gan ārpuses, lai pašam ir nedaudz prieks tajā sēdēt.”

“Kopumā uz pirmo sacīksti devāmies bez nekādiem testiem, tests bija pirmā sacensība, ar pilnīgu standarta auto, kurā ir Passat dzinējs un kārba, un divām jaunām Malatesta riepām, kuras ieteica citi braucēji. Pirmā sacensība gāja daudz labāk nekā plānots. Protams, stulbas kļūdas pirmajā un otrajā kvalifikācijā, piemēram, pēc pirmā starta, braucot otrajā vietā, logu slotiņa, kas pārstāj darboties. Otrajā kvalifikācijā ūdens izbeidzas un jābrauc pa aklo, bet tādas ir jaunās mašīnas, un arī manis kā braucēja slimības, kuras pirmajā sezonā ir jāizslimo.”

“Katram sīkumam nesekoju līdzi, bet auto ar visu standartu noteikti pārsniedza par pāris simtiem šo 950 eiro robežu. Tad vēl apģērbs klāt tam visam, taču tas mani pārāk neuztrauc, katrs taisa auto kā vēlas. Sākotnēji bija plānos braukt pāris sacensības, bet tas azarts ir tik liels tajā visā, ka ar brāļa, kas uzņēmās tādu kā menedžera lomu, tika atrasti pāris atbalstītāji, kuru dēļ varējām nobraukt pilnu pirmo sezonu. Pēc katras sacensības bija mazs darāmo darbu saraksts ar lietām, kas jāuzlabo, kas jāmaina, kas jāpastiprina, kas jāsaremontē, bet tas viss pieder pie lietas. Iemainot pāris stundas miega, visur paspējām.”

“Par morālo pusi, pats grūtākais ir pati pirmā sacensība, milzīgs uztraukums gatavojoties, meklējot transportus. Neziņa, jo nav ne mazākas nojausmas, ko būtu jāņem līdzi un vai vispār tiksi pie braukšanas, ka tehniskajā pārbaudē nepasaka, ka vari doties mājās. Pirmais kopējais starts arī ir vesels piedzīvojums, liekas ka galva no tā saspringuma uzsprāgs. Bet nobraucot pirmo sacensību, pēc tam ir tāds miers! Un uz otro sacensību jau brauc tā, it kā būtu Folkreisā pavadījis sezonu.”

Bija brīdis, kad šķita, ka negribu to visu: pēc Vecpils mašīnai bija jāveic ļoti daudz uzlabojumi amortizācijā un piekarē, lai vispār varētu normāli pabraukt. Neskaitāmas naktis pavadījām garāžā uzlabojot un remontējot, kaut kā sadabūti līdzekļi, lai nobrauktu Brenguļus un viss beidzas pirmās kvalifikācijas pirmajā līkumā, mašīnai purns līks un dzinējs izbeidzies. Tā bija tāda melnā strīpa, ka likās, ka viss tas nenormālais darbs, negulētas naktis un iztērēti līdzekļi kam tādam… Kam man vispār tas vajadzīgs? Bet nu viss beidzās labi, bleķus iztaisnojām, motoru atradām un samērā labi nobraucām Mūsu.”

Elvis Jurss, #857

Ļoti cienījama debija, startējot sezonas pēdējos divos posmos. Sacensībās, kurās sezonas laikā bija visvairāk dalībnieku – Mūsā un Priekulē – sasniegtas 13. un 16. vieta, kas debitantam ir izcili.

“Viss sākās ar to, ka tika izlemts uzbraukt parastu “krūmu gonku”. Adrenalīns un azarts, kas radās, braucot pirmo “krūmeni”, lika domāt par turpināšanu. Kas arī neilgi pēc tam notika, piedalījos otrajā tāda veida sacensībā un uzvarēju to. Izrādījās, ka tajā piedalījās nu jau kolēģi un draugi, ko līdz tam nepazinu, no Cēsu “Tvaika ielas” brigādes, kas arī lika aizdomāties par to, ka daru visu pareizi un jāsper solis augstāk. Sekoja pāris problēmas: nebija auto, nebija īsti telpas, kur to novietot un remontēt. Vienā dienā tirgošanā pēkšņi uzradās Edgara Trallas būvētais Audi A6. Sapratu uzreiz, ka tā ir vēl viena zīme, ka noteikti ir jāpērk un jābrauc. Auto tajā pašā dienā tika nopirkts, bet bija problēma ar garāžu. Tika zvanīts Uģim Zvaigznītim, kas neatteica un izbrīvēja man stūrīti “Tvaika ielas” garāžā. Pēc šī visa sekoja nākamās problēmas: kur lai tik īsā periodā sadabū ekipējumu, krēslu, riepas un citus sīkumus? Tas viss notika trīs nedēļas pirms Bauskas Folkreisa. Taču situācija atrisinājās ātri, jo Cēsu autobraucēji aizdeva, ko nu katrs varēja, izņemot riepas, tās tika pirktas jaunas. Pēc visa nepieciešamā sadabūšanas palika tikai pavadīt nedēļu pa vakariem pa garāžu, lai pārietu visam auto pāri un pielabotu sīkumus, kā arī ieregulētu ērtu sēdpozīciju. Sekoja debijas sacensība Bauskā, kas man izvērtās ar augstu rezultātu. Tas varēja būt vēl labāks, ja nebūtu nožēlojis 20 eiro kamerām aizmugures riepām. Vienu pārsitu pusfinālā un līdz ar to izpalika finālbrauciens. Bauskai noslēdzoties un atbraucot mājās bija skaidrs tas, ka tiks turpināts un, ka jāiet ar laiku augstāk, kas arī pēc Priekules sacensības tika darīts. Audi pārdots, un nu jau tiek būvēts Golf uz Krosa komisijas kausu. Par izmaksām konkrēti neatceros, bet bija diezgan lielas, ieskaitot sīkumus mašīnai, riepas, rezerves diski un riepas, rezerves daļas uz sacensībām…”

“Ja godīgi, vēl nav bijis brīdis, kad ir par grūtu, kad gribas atmest ar roku. Tas tāpēc, ka nebūvēju pats auto. Protams, smagi bija tas, ka finansiāli sākumā likās nepieņemami, ka tādas izmaksas, bet beigās sapratu, ka to finansi tāpat notērēs citur, un nebūs tik labu atmiņu, kas rodas šajā lielajā kolektīvā. Tagad ir brīži, būvējot KKK mašīnu, kad liekas – priekš kam vispār to, un kāpēc? Bet tad paritinu atpakaļ domas un atmiņas, saprotu, ka tas ir tikai mirkļa vājums un ar sakostiem zobiem turpinu darīt, lai jaunajā sezonā būtu uz starta līnijas!”

Sanita Mirošņika, #51

Sanita debitēja 2020. gada rudenī Bauskā, bet šā gada pirmā sacīkste noslēdzās ar pamatīgu avāriju Priekulē. Pēc smagām pārdomām viņa atgriezās Mūsā, un Dāmu finālā sasniedza pjedestālu.

“Manas gaitas Folkreisā neapzināti aizsākās aizvadītā gada sezonas izskaņā Bauskā, Mūsas trasē. Tā kā vairākus gadus uz sacensībām esmu braukusi kā līdzjutēja savam dēlam, skaidra lieta, ka to benzīna smaržiņu bija uztvēruši arī mani ožas receptori, kas nemierā dīdīja pamēģināt arī pašai. Pirmsākumos visgrūtāk bija pārliecināt vīru – ka arī man to vajag. Sporta mašīnas tajā brīdī pašiem nebija, bet uz to brīdi bija iespēja auto izīrēt no cita Folkreisa braucēja. Sporta mašīnai pie stūres nebiju sēdējusi nekad – pat īsti nebija ne jausmas, ko tādā spēkratā katrs slēdzītis nozīmē. Bet vēlme braukt bija lielāka par tehniskās puses izzināšanu, un 2020. gadā Mūsas trasē pirmo reizi gāzes pedāli grīdā iespiedu uz starta ar citiem Folkreisa braucējiem, aizvadot satraucošu un atmiņā paliekošu pirmo sacīksti. Tas uzjundīja uz domām, ka tā noteikti bija pirmā, bet ne pēdējā reize. Tajā dienā arī mainījās iepriekšējais priekšstats par to, ka Folkreisā brauc tikai trakie.”

“Tā kā vīrs pārliecinājās, ka tā nebija tikai mirkļa vēlme – pabraukt ar sporta mašīnu, saņēmu apstiprinošu atbildi, ka viņš tehniski sagatavos auto arī priekš manis. Te aizsākās sporta mašīnas meklējumi. Ilgu laiku meklēju dažādus variantus, līdz sporta grupiņā tika piedāvāts golfs ar jau gatavu drošības karkasu. Pārējais viss pašu (vīra un brālēna) spēkiem. Uz Tukumu pēc motora, uz Rīgu pēc šķiedras, un no tuvākās apkārtnes iegādāts vēl kāds golfiņš un rezerves daļas. Ar draudzenēm pašas darbojāmies pie vizuālā noformējuma – slīpējām nost veco krāsu, lai varētu pārkrāsot un aplīmēt jaunā vizuālā identitātē. Mūsu gadījumā lielākās problēmas tehniskajā lauciņā sagādāja vadi. Tehniski viss bija sagatavots, taču pašu spēkiem diemžēl neizdevās sakārtot elektrību, tāpēc palīdzība tika meklēta pie elektriķa.

“Pirms sezonas sākuma tika aizvadīti treniņbraucieni Brenguļu autotrasē, kuros varēja atklāt nepilnības nakts skrūvēšanā. Tālāk sekoja lielais uznāciens Priekulē. Priekules autotrase zināma kā kūleņu rekordtrase. Vakarā pirms sacīkstes ar vīru izgājām trasi kājām – uzklausīju un savā prātā atzīmēju „bīstamās vietas” trasē, kur paša spēkiem var izbaudīt „jumtu”. Sacensību dienā izjutu gandrīz nekontrolējamu pirms starta stresu, taču saņēmos un aizvadīju treniņbraucienus un pirmo kvalifikāciju, kur jau saņēmos drosmi nākošajai kvalifikācijai. Diemžēl otrais brauciens beidzās jau pirmajā aplī, kad pēc laba starta pēdējā trases līkumā tiku iestumta valnī un golfiņa ģeometrija no priekšas un aizmugures izmainījās par vairākiem grādiem. Tā bija sāpīga pirmā šīs sezonas sacīkste, pēc kuras likās, ka Folkreisā tiešām vairs nebraukšu, jo braucienos šķita, ka braukšanas kultūra ir drausmīga, it kā citās mašīnās bremžu pedālis neeksistētu un aizvērtām acīm visi vienkārši žmiedz. Vairāk kā 350 km garš mājupceļš uz Koknesi tajā dienā lika daudz pārdomāt man kā braucējai un vīram kā mehāniķim – vai tas tiešām ir vajadzīgs. Sākām spriest, ka reālākais ceļš uz auto neiznīcību ir autokrosa AM klase. Šis ir likumsakarīgi, jo Emīla dalība LČ bija primārais, un laiks sporta mašīnu skrūvēšanai ārpus darba laika nav bezizmēra. Pēc šīs sacīkstes laika un iedvesmas trūkuma dēļ mašīna vienkārši stāvēja garāžā. Visa uzmanība un finanses tika veltītas dēla cīņai par čempiona titula aizstāvēšanu Mini bagijos.”

“Tuvojoties Mūsas posmam sākām runāt, ka tomēr uz starta vajadzētu būt arī man, mazliet ironiski, bet Folkreisā. Vairāk nekā nedēļu gari vakari garāžā, taisnojot mašīnu un novēršot pārējos kaujā gūtos defektus, noveda pie starta Bauskā. Tā kā šīs bija garas jo garas sacīkstes (3 dienas), komanda tehniski bija nodrošinājusies ar praktiski visām nepieciešamajām lietām. Piektdienas vakarā tika aizvadīts pirmais kvalifikācijas brauciens, pēc kura man personīgi,  pietrūka arī otrais, ko diemžēl, tumsai iestājoties nācās pārcelt. Agrs, lietains nākošās dienas rīts deva jaunu satraukumu nezināmajam – kā jābrauc pa slapju, slidenu trasi?! Pirmajā rīta braucienā negaidīti aizsvīdis stikls no iekšpuses un uzmests dublis ārpusē nodrošināja iespēju  izbaudīt Bauskas otrā tramplīna betona barjeru, kurā dabūju arī spēcīgu atsitienu labajai rokai no stūres. Jā, vērsos arī pie mediķiem, jo roka sapampa un jutu asas sāpes to kustinot. Taču nevienā brīdī nedomāju, ka tas mani atturēs sēsties pie stūres nākošajos braucienos – uzpūsts aukstumiņš un elastīgā saite līdzēja līdz vakaram. Ja godīgi, sāpēja pirms katra starta, bet brīdī pēc zaļā signāla sāpes vairs nejūt. Rezultātā šajā sacīkstē dāmu finālā izdevās izcīnīt otro vietu.”

“Pēc Bauskas sekoja mana neveiksmīgā Priekules trase. Un tā arī šobrīd ir palikusi statusā – „mana neveiksmīgā”. Sākotnēji gūtā pieredze lika man būt piesardzīgākai kvalifikācijas braucienos, lai saglabātu mašīnu dāmu finālam. Taču pirms šī fināla mašīna sāka gurt un slāpt nezināmu iemeslu dēļ, kā rezultātā dāmu finālā pat īsti nestartēju. Kārtējā mazā iekšējā sāpīte, kas devusi impulsu turpināt. Protams, ka nevienas no augstākminētajām grūtībām nav šķērslis, lai turpinātu gaitas autosportā, viss ir iespējams un atrisināms. Ir jābūt iekšējai degsmei – tad viss izdosies! Un bez spēcīgas komandas arī to visu grūti iedomāties. Paldies manam vīram, brālēnam un manām draudzenēm!”

Rodžers Purmalis, #79

Rodžeram bija jātiek galā ar tehnikas problēmām un pārāk garām naktīm pirms sacensībām! Arī tā ir pieredze, un viņš “izgaršojis” pirmssacīkšu izmisumu daudz vairāk nekā lielākā daļa braucēju.

“Mana pirmā saskarsme ar šo sporta veidu vairāk bija kā skatītājam. Jau no agras bērnības bieži braucu vērot sacensības, regulāri apmeklētas sacensības Smiltenē, un kādreizējā trasē Zilākalnā. Kādreiz regulāri braucu atbalstīt draugu Oļģertu Vērmani junioru, tad jau bija maziņš āķītis lūpā, gribējās pašam braukt, bet tā īsti nebija sanācis. Laikam ejot iepazinos caur draugiem ar Folkreisa braucējiem brāļiem Arti un Raivi Biezajiem. Ar šiem puišiem kopā pavadīti daudzi gadi un apmeklētas daudz sacensības, kā skatītājam. Kādā brīdī Artis man teica, lai beidzu muļķoties, lai saņemos un iegādājos pats savu auto un, lai braucu pats. Es visu laiku domāju, kā tas būs, vai varēšu pavilkt, bet sapnis bija tik tuvu! Un tad bija iespēja iegādāties auto, ejošu, bet kuram bija jāpieliek rociņas. Tā manā garāžā nonāca Mazda 323, vecā Paula Sakoviča auto. Likās, ka vajag šo to uzlabot, bet varbūt tobrīd vēl nevajadzēja. Bet man patika izmaiņas, tika uzlabota dzesēšana, tā tika aizvilkta uz aizmuguri, uztaisīta starpsiena salonā, tas izmaksāja ap 200 eiro. Tika sataisīta grīda bagāžas nodalījumā. Tas viss process ievilka vēl vairāk auto uzbūvē, gribējās vēl un vēl pielikt roku vairāk un vairāk. Tika iegādātas drošības jostas aptuveni ap 60 eiro, tika iegādāts pilnīgi jauns beņķis, kam bija beidzies visas atļaujas, bet Folkreisam tas atbilda, tas bija aptuveni ap 150 eiro. Tika iegādāts kombinezons, cimdi un apavi +/- 150 eiro par visu. Tika lienēta ķivere uz visu sezonu no bijušā autosportista. Viss tika salikts, un sāku sēsties pie auto stūres un to izmēģināju pa  piemājas ceļiem. Pienāca pirmās sacensības Jēkabpilī, aizbraucu ar vēl līdz galam kā izrādās negatavu auto, bet stundas laikā ar draugu atbalstu tika savesta tā kārtībā, lai varētu iziet tehnisko apskati. Tā veiksmīgi tika izieta un sākās pirmā sacensība. Iekšā bija nenormāls uztraukums, kā, kas būs, kas man jādara un, ko drīkst, ko ne, daudz prasīju pieredzējušajiem… Stājos uz starta. Protams, kā tika dots pirmais starts, širmis bija aizkritis un visu, ar ko pieredzējušie bija dalījušies, viss bija aizmirsts. Pirmajās sacensībās gāja raibi, bet biju nobraucis četrus braucienus un saprasts, ka vēl ir ko vēl uzlabot. Nebija riepu, nebija amortizatoru. Taču viss sagāja, vāka nebija, bet dauzīšanās ar elkoņiem bija. Kontakts man patīk, jo pats spēlēju regbiju vairāk nekā 20 gadus. Taču šis kontakts ir savādāks, biju arī izsaukts uz paklāju pie galvenā komisāra, kas mani audzināja kā mazu bērnu. Bet visu to uzklausīju, sagremoju un devos mājās apmierināts un ar domu, ka ir kur censties un pielikt. Uz nākamo posmu Vecpilī auto tika savests praktiski labā stāvoklī. Uzlikti standarta jauni amortizatori ap 60 eiro, iegādātas trīs veidu jaunas riepas, +/- 70 eiro par pāri, un tika aizvadīta, kā man pašam likās, ļoti laba sacensība, tika sasniegts pusfināls. Vispār pa nu jau diviem aizvadītiem gadiem esmu nobraucis sešas sacensības un esmu ieguvis vismaz vienu vāku, pašmāju trasē Brenguļu auto trasē. Esmu ļoti apmierināts un šis sporta veids man ir ievilcis, tā ceru, uz palikšanu. Protams, manam pirmajam sporta veidam lēnām lieku punktu, un tukšums nevar būt, tāpēc manā dzīvē ienācis autosports. Tika piesaistīti arī atbalstītāji, jo īsti ar gribēšanu vien braukt visur nebūtu bijis iespējams. Paldies par atbalstu! Paldies visiem, kas ir dalījušies ar pieredzi, kas arī sacensību laikā ir dalījušies ar visu iespējamo, kas ir katrā brīdī nepieciešams. Paldies vēlreiz, un uz tikšanos vasarā!”

Madars Krapāns, #53

Tikai viena sacensība šogad, taču ļoti uzkrītošs personāžs – ar milzīgu enerģiju, lielisku komunikāciju, vēlmi gan parunāt “neparko”, gan reāli mesties sporta pētīšanā, analīzē, un pat pilnveidošanā.

“Divi draugi, kas vairākus gadus brauca Folkreisā (Lauris Sēlis un Bergmanis Raimonds) piedāvāja aizbraukt apskatīt Folkreisu klātienē. Aizbraucot uz Brenguļiem sapratu, ka visa šī kustība ir ļoti sirdij tuva, patīk gan cilvēki, gan tieši formāts kopumā. Pasākuma laikā samērā lielā apiņu un rauga klātbūtnē izdomāju, ka vajag pamēģināt, jo kā Viesturs teica 950€ + sēdeklis un ekipējums, ~ 1500€, un tu esi “profesionāls sportists”. Likās ļoti reāls pasākums. Nākamajā dienā iegādājos auto, un uz nākamo braukšanu Bauskā biju uz strīpas.”

“Ļoti iepatikās braukšana, organizēšana un sapratu, ka ir mans pasākums, bet man ne pārāk patīk priekšpiedziņa, un pakaļas piedziņa vispār nepatīk. Tā kā uz to brīdi nebija 4WD Folkreisa klase, doma bija startēt kādā no krosa disciplīnām, visdrīzāk Open klasē. Ideja bija startēt ar +/- standarta auto (līdzvērtīgi kā Folkreisā) un pilnveidot pakāpeniski, jo krosam ir salīdzinoši lielas izmaksas. Vairāki bijušie un esošie sportisti teica, ka nav jēgas pat sākt, jo starta investīcijas kaut cik spējīgam auto ir ap 10 tūkstošiem. Un tāpat nebūs interesanti, jo nepūs cīņas spara.”

“Rezumē bija, ka nav pilnpiedziņas klases, kurā var startēt ar saprātīgiem izdevumiem, jo profesionāls sportists neplānoju būt, bet braukt ļoti gribas tieši krosa formātā, kas iepatikās pēc Folkreisa. Atradās vairāki neatlaidīgi domu biedri budžeta klases izveidei. Sākotnēji Folkreisā, tad pārgāja domas uz jaunu krosa klasi ar ierobežotiem tehniskajiem risinājumiem, bet beigās, manuprāt, vislabākais variants tomēr palika esošais 4WD Folkreiss. Šobrīd auto tiek metināts karkass, un esmu apņēmības pilns startēt 15.01.”

“4WD Folkreisa klasei redzu nākotni, jo pazīstu daudzus, kam pagalmā stāv saskumusi pilnpiedziņa, bez dokumentiem vai salona, kas gaida brīdi – reiz es braukšu! Manuprāt bez braukšanām pa pļavu citu pielietojumu tādai tehnikai nav. Kā arī, lai uz kādu trasi tiktu, jāved ar autovedēju. Savukārt šajā gadījumā ir jāiegulda salīdzinoši nedaudz un jāmaksā dalība Folkreisā, kas beigās izmaksas nesadārdzina, salīdzinot ar braukšanu pa pļavu vai kādā trasītē. Tikai drošos un labi organizētos apstākļos! Lielākais paldies Viesturam Saukānam, kurš jau no pirmās dienas bija par šādas grupas izveidi, kaut arī bija daudzi “heiterīši”. Kā saka Heiterīšiem – fingerīts!”

Karina Saukāne, #100

Tā sanāk, kad neveiksmīgi pajoko!

Un jā, arī personīgā pieredze, noliekot debitantu uz kara takas. Kopš paša debijas Folkreisā apritējuši jau gandrīz 12 gadi, tāpēc tāds pirmo sacensību stress jau piemirsies. Lai gan būtu viens grāmatas cienīgs sacerējums, kā tolaik tas viss veidojās – gan Folkreiss kā disciplīna, gan personīgās veiksmes un neveiksmes. Šogad uz starta stājās dzīvesbiedre Karina. Mums bija nedaudz atšķirīga situācija no iepriekš minētajām, jo pateicoties daudziem labiem ļaudīm, 2020. gada rudenī pagalmā tika iebraukts cīņai gatavs VW Golf III.

Pandēmija un dažāda rakstura pienākumi sacensību laikā praktiski izslēdza pilnu sezonu manā izpildījumā, tāpēc 2021. gadam nekas īpašs sporta ziņā netika plānots. Taču sakrita interesanta nianse: labu laiku tika auklēta ideja par Dāmu kausa ieviešanu Folkreisā, visi apstākļi liecināja, ka šogad beidzot ir īstais brīdis veidot šo ieskaiti un veicināt dāmu ienākšanu mūsu sporta veidā. Un tad sievas virzienā tika raidīts pavisam cita veida skatiens nekā parasti. “Ko darām ar Golfu? Varbūt Tev jābrauc?” Vispār biju domājis pajokot, bet saņemtā atbilde: “Nu jā!” iegrieza nākamā gada notikumus pavisam strauji. Zināju, ka ar ielas auto tiek braukts droši, ar īres kartingu slidenā trasē – pietiekami ātri. Atlika pēdējais tests – pie pirmās iespējas topošo braucēju ar visu Golfu ziemā iesūtījām ledus trasē, lai pārliecinātos, vai visiem iesaistītajiem ir vērts nodarbināt prātus ar šo tēmu. Iegūtās atziņas – darba daudz, bet ir vērts mēģināt! Interesanti, ka savā ikdienā braucēja ir tālu no sporta: netiek skatītas pat sporta ziņas, kur nu vēl pasaules hokeja čempionāts, Čempionu līga vai F1. Vienkārši neinteresē.

Jau kopš ziemas bija skaidrs, ka esam pie daudziem punktiem, kuri minēti raksta sākumā. Golfa ikdienas dzīve paiet zem klajas debess. Skrūvēšanas iemaņas salīdzinoši nelielas, savas braukšanas laikā dažādās kompānijās parasti esmu bijis bleķu taisnotājs un krāsotājs, uzlīmju līmētājs. Tātad jāmeklē, kurš palīdzēs. Pirmo lielo sagatavošanos veicām ar Kalvja Buģa palīdzību un “Sarkanā Golfa projekta” autora Zigurda Gailīša uzraudzību un konsultācijām. Starp citu, padoms iesācējiem – ja autosports ir sirdī uz palikšanu, momentāli uz autoskolu pēc BE kategorijas un, ja iespējas ļauj, tad piekabes iegāde! Manas karjeras sākumā nebija lielāka murga kā piekabes īrēšanas iespēju meklēšana, rezervēšana, bailes, ka piektdien pirms sacensībām izrādīsies, ka rezervācija “nez kāpēc” nav spēkā, šofera meklēšana, algošana… Šo atrisinot, kļuva daudz, daudz mierīgāk.

Karinas nākamais brauciens bija vasaras oficiālie treniņi Mūsas trasē. Šis, un vēlākais testu pasākums Brenguļos bija neizsakāmi vērtīgs! Bauskā vēlreiz guvu apstiprinājumu, ka to visu vajag darīt, jo braucējai pakāpeniski kāpa ātrums, tajā pašā laikā situācija palika gana stabila un nesākās muļķīgas kļūdas un panika. Taču Bauska iedeva arī vēl vienu pārliecību – ja ar mašīnu būs problēmas, tad zem sitiena var izrādīties pat visa atlikusī sezona. Tiem, kas paši skrūvē, ātrumkārbas defekts savā būtībā ir sīkums, puse dienas un lieta darīta. Mums šis stāsts bija divu nedēļu garumā. Pirmais medījums bija mūsu vedējtēvs Džeralds, kuram vienmēr paticis krāmēties ap tehniku un, kurš sev mājās iekārtojis vietu mašīnas remontiem, ar visu pacēlāju. Pa vakariem pēc darba, abi pusaizimiguši, mācījāmies Golf III uzbūvi, lai paspētu uz Brenguļu testiem. Izdevās.

Brenguļos treniņu pirmajā daļā notika braukšana pa vienam – viss kārtībā: trasi mācās, padomus uzklausa un realizē, panikas joprojām nav. Bet visi klusībā gaidījām, kas notiks otrajā daļā, kad tiks trenēti kopējie starti. Pirms pirmā starta pirmo reizi redzēju, ka pilots ir pārbijies un nervozs. Taču arī ar šo brīdi tikām galā un atlika tikai nākamais solis – debija! Tālāk lai stāsta pati:

“Pirmā sacensība bija Priekulē, kas nu jau iegājusi vēsturē kā lielā kūleņu sacensība. Bija skaidrs, ka man tas viss patīk, dzīvē kaut kas jauns un pilnīgi svešas emocijas, sevis pārvarēšana. Nevar teikt, ka būtu bijis bail, drīzāk tāda intriga, kas un kā notiks, kā sanāks. Laikam sacensībās nav satraucošāka brīža, kad startā gar mašīnu purniem noiet tiesnesis ar zaļo karogu, klusējot pieprasa parādīt zīmi, ka visi esam gatavi startam. No tā brīža līdz brīdim, kad pirmais pagrieziens jau paliek aiz muguras, emocijas ir neaprakstāmas!”

“Taču tā Priekules sacensība daudziem braucējiem izvērtās skarba. Laikam vienīgais īstais brīdis, kad es apšaubīju nepieciešamību tur atrasties, bija otrā kvalifikācija, kuru bija jāuzsāk četras reizes. Pēc katra starta kūlenis, vai pat divi, sarkano karogu jūra. Un es saprotu, ka jebkurā nākamajā piegājienā tā varu būt es, kas guļ ar kājām gaisā. Taču tiku līdz galam, veicu visus apļus, kas bija mans pirmās sacensības uzdevums. Startēju Dāmu kausa pirmajā finālā un arī tur sasniedzu finišu. Tālākie posmi ar veiksmēm un neveiksmēm. Sapratu, ka dubļaina trase man ir pilnīga katastrofa, nesanāca ne izmirkusī Vecpils, ne lietus dēļ šausmīgā Bauska. Bija sadursmes, es situ, mani sita, lai gan centos braukt uzmanīgi. Neko nevarēju izdarīt pirmajā Priekulē, kur Gata Ģērmaņa mašīna izslīdēja man tieši priekšā – nonesu viņa BMW aizmuguri. Neko nevarēju izdarīt, kad Pilskalnos priekšā braucošajam Andrim Bataram radās ātrumkārbas problēmas – man tajā brīdī pazuda bremzes. Arī tās mašīnas aizmugure, diemžēl, manā kontā. Pēdējā posmā Priekulē, savukārt, priekšā braucošais Dāvis Launieks trāpīja vaļņos, lēkāja pa tiem, bet epizodei finišs bija uz manas mašīnas motortelpas – uzkrita virsū, ar slieksni manā priekšējā logā. Un tas viss ir neaizmirstami, dzīvē ārpus sacensībām neko tādu piedzīvot nevar. Un Brenguļu posms, kurā desmit dalībnieču konkurencē, nenormālā finālā man izdevās sasniegt trešo vietu – neaizmirstami! Un pēdējais posms Priekulē, kurā mums ar Vitu Freimani bija jāsadala kopvērtējuma trešā vieta… Vienkārši braucu, darīju visu, ko varu izdarīt, un gaidīju, ko rādīs kopvērtējums jau pēc finiša. Tā kā sezona bija ļoti emocionāla, trešā vieta kopvērtējumā tik tiešām rada prieku un gandarījumu. Paldies visiem un sevišķi visām, ar ko bija jāaizvada kopīgi braucieni un sacensības, to nevar aizmirst! Lielākais paldies Džeraldam, Raitim, Matīsam un pārējiem palīgiem, kuri vienmēr dabūja manu golfiņu uz starta. Paldies Provento, kuri, paši sportisti būdami, ātri saprata, kas mums nepieciešams braukšanas sākšanai. Nāca palīgā katrs, kurš tajā brīdī varēja līdzēt, kas padarīja kaut vai vienkārši būšanu dalībnieku parkā par kaut ko īpašu.”

Pēcvārds

Šos stāstus vēlamies nogādāt līdz lasītājiem, līdz tiem, kuri stāv trases malā un sapņo par atrašanos tajā mašīnu barā, kas lido garām pa trasi. Būtu noziedzīgi teikt, ka tas ir viegli, neko nemaksā un nāk vienkārši. Tas, ko šie un daudzi neizstāstītie stāsti parāda – tas viss ir izdarāms! Ja ir kaut nedaudz iespējas, ja ir ticība sev, gribas sevi pārvarēt un gūt kosmiskas sajūtas, no tā nevajag baidīties. Iespējams, šī varētu būt daudz azartiskāka apņemšanās Jaunajā gadā nekā vienkārši “sākšu skriet!”. Pirmais posms – 15. janvārī Vecpilī, vēl var paspēt.

Dalies ar šo ziņu
Seko Autocross.lv sociālajos tīklos
Facebook

Autocross.lv

Instagram

Autocross.lv

Twitter

@autocrosslv

Draugiem

AutocrossLv

WhatsApp

+37126579000

Telegram

t.me/autocrosslv