Šo sacerējumu var dēvēt par „domāšanu skaļi un gaitā”, ko lielā mērā iespaidoja telefonsaruna ar Eiropas rallijkrosu pirmo reizi klātienē redzējušu autosporta pazinēju par iespaidiem pēc Somijas posma. Īsā versija – mums vajag rallijkrosu, vienīgi mūžīgais jautājums – kā labāk to realizēt?

„Zebras” un „Ātruma Cilts” komandas pelēkais kardināls Oskars Miķelsons līdz šim bija daudz dzirdējis, šo to video versijā redzējis un zināja, ka, vairāk vai mazāk sporta veids ir skatāms. Pirmdien, atgriezies no Kouvolas, viņš nevarēja pilnībā izpausties notikuma analīzē, jo vienā rokā bija telefons – līdz ar to pietrūka aptuveni puse iespēju izteiksmīgiem žestiem. Ja nopietni – Oskars ir redzējis visus Latvijas autosporta veidus, darbs tāds. Uz Eiro-rallijkrosu bija pirmo reizi. „Tagad es zinu, kas ir rallijkross un zinu, ka tā ir lieta, kas, lūzt vai plīst, Latvijā ir jādabū gatava.”

Loģiski un apsveicami. Ar piebildi, ka mums vēl pagaidām nav pat vienas trases, līdz ar to arī sportistu skaits ir salīdzinoši minimāls. Latvijas kauss šogad praktiski ir iznīcis, lai arī pa kādam punktiņam būs, ko sezonas beigās saskaitīt.

Tātad, kas vajadzīgs rallijkrosam Latvijā? Pirmkārt, trase. Otrkārt, sportisti. Treškārt, disciplīnas atpazīstamība un popularitāte, kas lielā mērā izriet no pirmajiem diviem punktiem un faktiski pat citādi nav komentējams. Sliktākais ir tas, ka neviens punkts nevar iztikt bez abiem pārējiem. Ar kuru sākt?

1. Trase

Ja būs trase, vai būs, kas brauc? Ja būs kas brauc, vai kāds uz to nāks skatīties? Atbilde – sākotnēji būs maz braucēju, bet, ja ar „trasi” domājam Aigara Nitiša un domubiedru projektu Jēkabpilī, tad skatītāji būs, jo šī komanda atradīs veidu, kā savulaik lielisko skatītāju skaitu, kas pulcējās autotrekā, dabūtu arī uz rallijkrosu.

Tātad Jēkabpilī top trase. Bija paredzēts to izveidot līdz šobrīd valdošajam septembrim, taču, kā noprotams, plānos iejaucās neveiksmīga apstākļu sakritība, tāpēc jālemj, vai ar šo sakritību cīnīties tajā pašā teritorijā, vai atrast vietu, kur viss ir mierīgāk (šī izvēle atgādina Biķernieku un 333 laikus). Atkārtošos – zinot komandu, kas šo projektu vēlas realizēt, dodu 90%, ka trase agri vai vēlu būs. Ja vēl to būs iespēja izmantot ja ne pretējā virzienā, tad vismaz vairākās versijās – ideāli, divi vai vairāk par vienu cenu. Ar divām konfigurācijām var realizēt pat sakarīgu Latvijas čempionātu – divreiz vienā versijā, divreiz otrā versijā un nepieciešamie četri posmi rokā! Skaidrs gan arī, ka ar vienu trasi, lai cik konfigurāciju, tomēr būtu par maz, ģeogrāfijas dēļ. Autotreka pāragrās nāves iemesls – sacensības notika Jēkabpilī un Daugavpilī, kas tobrīd bija Latvijas autosportam neapgūtas teritorijas, līdz ar to pavilkās vietējie skatītāji un neliela sauja to cilvēku, kurus dēvējam par valsts autosporta speciālistiem. Jābūt vēl vienai trasei un, pieņemsim, ka sākumā tā varētu būt tā pati 333 trase. Ieskrējienam būtu pietiekami. Un, kā rāda prakse, bez igauņu trasēm. Pēdējā laikā ir sajūta, ka mūsējos tur negaida. Mūsu kuplāko 2000 klasi tur vienkārši iznīcināja ar vienu rokas kustību. Šonedēļ gaidāmais Baltijas kausa posms tapa pēc principa: „Ja jums vajag Baltijas kausu, brauciet šurp, pēc tam paši izvelkat punktus un liekaties mierā. Mums būs ERC posms, nekas cits mūs nesatrauc. Un neaizmirstiet nopirkt mūsu riepas.” Neizskatās, ka Igaunija ir vieta, uz kuru balstīt mūsu nacionālo seriālu. Tad varbūt tiešām mesties kopā ar lietuviešiem.

Tātad, ja par trasēm – Dievs svētī Jēkabpils uzņēmēju labklājību!

2. Sportisti

Interesantākā sadaļa šajā stāstā. Ja stāsts par trasi bija sūrā realitāte, tad šis ir teorētisks un filozofisks stāsts.

Nu jau jāsaka – daudzu gadu pieredze liecina, ka mīts, ka rallijkrosists ir izaudzis krosists, vai kā viens nesen pajokoja, „orientāciju mainījis krosists”, nav patiess. Apbrīnojami, bet no autokrosa nākušu rallijkrosa braucēju skaits ir minimāls – respektīvi, tie paši desmit, kas šobrīd reāli startē, vairāk nav. Turklāt brīžiem liekas, ka abām pusēm ne tikai vienai pie otras „nevelk”, ar retiem izņēmumiem. Brīžiem liekas, ka tās ir gandrīz principiāli pretējās pusēs esošas nometnes. Reāli kļūda komunikācijā. Kāds kādreiz ir izspļāvis kādu nepareizu vārdu. Kādi uzstādījumi ir bijuši nepareizi.

Īpatnēja svaigākā Autocross.lv apmeklējuma statistika. Nedēļas nogalē uz starta autokrosa Eiropā bija trīs latvieši, rallijkrosa Eiropā – vēl viens. Paralēli grābu ziņas gan no vienas, gan otras nometnes (ar piebildi, ka komunikācija ar Itāliju bija regulāra, bet no Somijas neatnāca pat viena sms). Ziniet, kāds ir abi „onlainu” skatījumu skaits? Autokrosa teksts atvērts 960 reizes, rallijkrosa – 340 reizes. Kur loģika? Vienā gadījumā latvietis Eiropā, un otrā gadījumā latvietis Eiropā. Kā var būt tāda atšķirība? Pat, ja norakstām visu uz rallijkrosa popularitātes trūkumu, par savējiem taču it kā jājūt līdzi, kaut viņš ar zābaka mešanu tālumā nodarbotos. Bez ironijas – man nav skaidrojuma. Un šī statistika – „rallijkross = kross:3” – ir regulāra parādība dažādās jomās. Dalībnieku skaits, skatītāju skaits, trašu skaits. Apbrīnojami. Bet sporta veids savā būtībā ir lielisks, skatāms, dinamisks…

Tātad, kur dabūt sportistus. Kolēģis Oskars izmeta interesantu domu: „Pēc Somijas sapratu, ka rallijkrosa braucēji ir jāmeklē nevis autokrosā vai rallijā, bet gan kartingā. Rallijkross prasa citu braukšanu, asfaltam vajag citu precizitāti, citu domāšanu, nevis krosa iemetienus un rallija „frēzi”. Tikai jāatrod ceļš pie kartingistiem.”

Iespējams, pilnīga taisnība, papildinot ar, starp citu, kroskartu audzēkņiem. Un tas ir reāli. Ja kartingists vispār pēc kartinga vēlas pārcelties uz salonmašīnu, tad rallijkross ir reāls produkts. Turklāt esam izdevīgā situācijā, jo šobrīd kartingistam valstī nav, kur likties! Uz šoseju? Jo? Lai vairākus gadus riņķotu pa Biķerniekiem ar vecu BMW? Ok, ar jaunu BMW, kurš maksā tikpat, cik pati trase, bet klasē ir vēl viena tāda pati mašīna? Īsti neliekas risinājums karjeras attīstībai. Bet te rallijkrosa hierarhija: kartings – folkreiss – nacionālais rallijkross – Baltijas/NEZ rallijkross – Eiropas Junioru kauss (starp citu!) – Eiropas Super 1600 – (no šā brīža arvien izteiktāk ieslēdzas veiksmes faktors, bet teorētiski iespējami) SuperCars – pasaules čempionāts sākot ar 2014. vai 2015. gadu. Hierarhija, jeb kāpnes, pa kurām kāpt, ir vairāk nekā perfektas! Ar piebildi, ka kartingists „ielido” savā pirmajā vai otrajā solī – „nacionālais rallijkross”.

Pie soļa „folkreiss” daudzi pasmīnēja – atkal viņš maļ savu. Tomēr tiešām objektīvi, prakse rāda, ka šis ir izveidojies par sporta veidu, kurā sevi pirmo reizi salonmašīnā var pārbaudīt jaunie braucēji. Lieliski, fantastiski piemēri – Dāvis Tobiass, Eliss Dukaļskis, Renārs Ēķis, Henrijs Grūbe, Lauris Vidžis (visi minētie ir kartinga speci, medaļnieki kartingā, ar pjedestāiem un uzvarām folkreisā), jaunais superatklājums Rūdolfs Bogens… Folkreiss būtu gatavs pildīt kartingistu nosmelšanas funkciju. Un te nianse – arī folkreiss, tādā gadījumā, ir jālaiž rallijkrosa trasē, kad tāda būs. Jā, kā folkreisa bīdītājs šobrīd dīcu un lobēju, bet pasakiet, ka nav taisnība! Jo vairāk, ja atgriežamies pie teorijas, ka no autokrosa uz rallijkrosu tāpat plūsma ir minimāla.

Interesanti, vai jaunajā rallijkrosa trases plānā ir paredzēta arī kartinga trase? Vai vismaz iespēja pielāgoties? Iedomājieties kopīgu divu dienu festivālu ar desmit rallijkrosa braucējiem, 30 folkreisa braucējiem un 30 kartingistiem. Viens uz otru skatās, viens bez otra nevar… Fantastika!

Labi, nieks ar visu folkreisu, bet izskatās, ka rallijkrosa sportistu potenciāls aug kaut kur citur, autokrosā – minimāli. Jo… Ja brīvajā Latvijā ir radušies tikai desmit rallijkrosa braucēji, kaut kas nav kārtībā.

Vēl viena nianse, no LAF kuluāriem. Pēc visa iepriekš rakstītā varētu noprast, ka kartings ir pasākums, kuru visas pārējās komisijas nēsā uz rokām, jo kartingā aug mūsu autosporta nākotne. Pilnīgas muļķības – tā ir vēl viena komisija, kura sitās ar savām problēmām un vārās savā sulā kā visas pārējās. Krosa (visa krosa – auto-, rallij-, folkreisa, kroskartu, bagiju) sabiedrībai ir unikāla iespēja – piesprukt pirmajiem pie šiem vārtiņiem un sagaidīt atplestām rokām jaunos censoņus, kamēr viņi vēl nav izjutuši vilšanos par to, ka aiz kartinga viņus neviens negaida F-1. Kopīgi jāatrod mehānisms, kā to izdarīt un viena no versijām ir pievilināšana ar lēto folkreisu un topošajām rallijkrosa trasēm.

Bet varbūt es kļūdos…