Par pārsteigumu parūpējās saujiņa šā brīža standartauto sacensību braucēji, pavēstot, ka ir ļoti ieinteresēti rallijkrosa attīstībā un tuvākā vai tālākā nākotnē vēlētos šim sporta veidam pievērsties. Tā ir labā ziņa. Sliktā ziņa – šobrīd rallijkross Latvijā cilvēkiem no malas nešķiet stabila vērtība un sporta veida attīstība šķietot haotiska. Taču sliktā ziņa noteikti ir labojama!

Standartauto braucēji, turklāt titulēti, pēdējās dienās vairākkārt runājuši par šo tēmu, atzīstot, ka rallijkross noteikti ir saistošs. Iespējams, tas tāpēc, ka daudziem šā brīža finanses likušas sadedzināt sapni par ralliju. Rallijkross kā sporta veids, viņuprāt, ir pievilcīgs, jo: vide ir pietiekami sterila, līdz šim redzētais liecina, ka ir maz kontaktu, pietiekami lieli ātrumi un dažādība. Turklāt šobrīd Latvijas rallijkross tehniski nav nonācis tādā līmenī, lai ļaudis ar supersprinta, vasaras sprinta un rallijsprinta pieredzi nevarētu veiksmīgi uzsākt un konkurēt ar daļu esošo braucēju. Perfekti secinājumi šī sporta progresam.

Tas, ko entuziasti atzīmē kā sliktu esam – neskaidrība par rallijkrosa nākotni, jo vairāk pēc tam, kad tika nojaukta Biķernieku rallijkrosa trase. Izrādās, tā līdz šim tomēr bijusi pietiekami spilgts rallijkrosa vēstnesis Latvijas autosportā. Par pozitīvu tika atzīmēta Latvijas kausa izveide 2011. gadā, kas rallijkrosu pietuvinājusi „tuvāk tautai”. Standartnieki apstiprināja arī savulaik Autocross.lv paustās aizdomas, ka Latvijā rallijkrosa māja tika būvēta sākot no jumta – skandināvu rallijkrosa braucēju vilkšana uz Latviju ir izcila un nepieciešama, taču tā ir sporta veida reklāma skatītājiem, nevis potenciālajiem braucējiem. Potenciālie braucēji šādās sacensībās saskatīja mežonīgas jaudas, mežonīgu tehniku un, attiecīgi, mežonīgas izmaksas, kas neradīja rallijkrosam pieejamības tēlu. Drīzāk acis atvērusi pēdējā Rīgas sacīkste, kad praksē bijis iespējams pārliecināties par Igaunijas čempionāta kvalitāti un, tajā pašā laikā, vienkāršību un pieejamību. Protams, uzvarošs VW Golf II šķiet vairāk „ņemams” nekā uzvaroša pēdējā modeļa Ford Fiesta vai kosmisks Volvo S40.

Līdz ar to Latvijas kauss – jebkurā tā formā šobrīd – ir absolūti nepieciešams un, jācer, ar pēc iespējas vairāk sacensībām Latvijas teritorijā.

Nav noslēpums, ka atsevišķi Latvijas rallijkrosa sacensību rīkotāji visai skeptiski izsakās par rallijkrosa šā brīža pulka sadarbību ar folkreisa kolektīvu. Gan Autocross.lv, gan aptaujātie standartauto braucēji kā absolūti pašsaprotamu lietu uztvertu Latvijas rallijkrosa kausa sacensību norisi kopīgās trasēs un sacensībās ar folkreisa braucējiem. Abas puses būtu ieguvējas – rallijkross klātienē tiktos ar saviem potenciālajiem dalībniekiem, jo teorētiski folkreiss ir tieši uz rallijkrosa bāzes būvēts sporta veids, vismaz Skandināvijā. Savukārt folkreisa braucējiem būtu iespēja klātienē vērot prestižo sporta veidu, tādā veidā šim sportam tuvojoties. Turklāt, apvienojot kolektīvus, rastos dalībnieku skaits un prestižs vienlaicīgi, līdz ar to sacensības fiziski būtu iespējams uzrīkot, ko šobrīd nevar ar desmit Latvijas rallijkrosa mašīnām.

Tomēr rallijkrosa rīkotāji (ne visi) šādu savienību uzskata par neveiksmīgu: folkreisa šrotiskums radīšot nepareizu iespaidu par to, kas ir rallijkross. Tieši otrādi – nenoliedzot folkreisa šrotiskumu, rallijkrosa augstvērtīgā tehnika lieliski izceltos sacensību dienā uz folkreisa auto fona! Taču – gaumes jautājums.

Tas, ko potenciālie dalībnieki, kas nenāktu no krosa vides, atzīmē – līdz šim viņi redz centienus izveidot Latvijā gana saistošu sporta veidu, taču ar haotiskām metodēm: dažādu statusu un īpatnēju dalībnieku sastāvu sacīkstes, nacionālā seriāla nebalstīšana, tā vietā strīdoties ar partneriem un NEZ un pat Baltijas kontekstā. Protams, trašu trūkums.

Lielisks piemērs, kā attīstīt rallijkrosa trases, izdevies Igaunijai, ko atzīst arī mūsu rallijkrosa speciālisti (nerunājot par slavenajiem stāstiem par uzbūvētām trasēm ar Eiropas līdzekļu piesaisti): trases attīstījušās lēnām, pakāpeniski. Vispirms autokrosa trasēs nostiprinās grunts segums, tad līkumos parādās pa kādam asfalta plankumam, tad parādās asfalts taisnēs… Uz katru sacīksti ir kaut kas jauns, un trase pakāpeniski kļūst par sacensību arēnu rallijkrosam.

Igaunijā rallijkross ir zināms veiksmes stāsts, vismaz piezemētā, nacionālā līmenī. Un, kas interesanti, igauņi allaž bijuši kūtri uz braukšanu uz NEZ, Baltiju, Eiropu, Somiju… Tātad viņu rallijkross tapis pašu mājās. Vērts pamācīties.

Attiecībā uz haotismu šobrīd rallijkrosā Latvijā jāpiekrīt: it kā ir cilvēki, kurus šis sporta veids interesē, tomēr notiek mētāšanās no idejas uz ideju, no trases uz trasi, no seriāla uz seriālu. Jāņem vērā, ka LAF Krosa komisijas padomē nav rallijkrosa pārstāvja, līdz ar to arī nav reālas darba grupas, kas šos jautājumus risina, veido koncepciju un sāk būvēt rallijkrosa māju no pamatiem, nevis no jumta. Tomēr, tā kā rallijkross iegūst savu vietu krosa vidē, tas agri vai vēlu tiks labots.

Kopējais atlikums – rallijkross ir pievilcīgs ļaudīm ārpus krosa iekšējās virtuves, un šī izdevība jāizmanto!