Rallijkross: Vītolu iepriekšējās cīņas Lielbritānijā (FOTO)

Viesturs Saukāns Galvenais redaktors
23.10.2021
21:24

Pirms kāda laika Lielbritānijā, Nokhilas trasē aizvadīti kārtējie divi britu čempionāta posmi, kuros Supercar klasē uz starta Roberts Vītols, bet Junior cīņās – viņa māsa Laura. Abu sniegums cienījams, Robertam posmos viena uzvara un viena otrā vieta.

Sestdienā astoņu dalībnieku konkurencē Roberts Vītols Supercar klasē pirmajā kvalifikācijas braucienā guva uzvaru, bet otrajā finišu sasniedza ceturtajā vietā. Dienas formāts vairāk priekšbraucienus neparedzēja, uzreiz sekoja pusfināli. Savā braucienā Roberts guva uzvaru, nodrošinot startu finālā no pirmās rindas. Laba pozīcija cīņai par pjedestālu.

Taču starts sākās ar šoku latviešu nometnē – citi jau aizbrauca, bet Vītols palika uz brīdi stāvam starta laukumā. Mašīna bija noslāpusi, tad iedarbināta, un Roberts devās trasē. Kamēr komandas pārstāvji braucienu jau uzskatīja par norakstītu, braucējs atrada sevī nepieredzētu sportisko niknumu. Fināls izvērtās aizraujošs, jo arī līderi piedzīvoja gan tehniskas problēmas, gan izslīdēšanas – mitrais laiks, kaut kas starp miglu un lietu, spēlēja par labu latviešu braucējam. Haotiskais brauciens noslēdzās ar Vītola uzvaru. Pēc cīņas Roberts atzina: “Slēdzot iekšā antilāgu netīšām trāpīju pa aizdedzes pogu. Spiežu pedāļus – klusums, skatos paneļa informāciju – tur tumsa. Kad sapratu, kas notika, spiedu gāzi grīdā un braucu pārdabiskā ātrumā. Reizes trīs vienā no pagriezieniem gandrīz izlidoju no trases, taču tik līdz finišam, turklāt, izmantojot konkurentu dotās situācijas.”

Aiz Vītola finišu sasniedza Ollijs O`Donovans, kurš pirms šīs nedēļas nogales kopvērtējumā bija līderis, par punktu priekšā Robertam.

Sestdien Junior klasē startēja arī Laura Vītola. Pozīciju ziņā kvalifikācija izvērtās sarežģīta, taču Vītolai, kura aizvadīja vien otro nedēļas nogali rallijkrosā, uzdevums vairāk bija meklēt braukšanas ātrumu un apļu laikus. Sniegums šajā ziņā bija progresējošs, kas tika atalgots finālā. Izšķirošais brauciens sākās visai dramatiski, jo cīņa divreiz tika pārtraukta konkurentu kūleņu dēļ. Rezultātā deviņu dalībnieku konkurencē Laurai posmā ceturtā vieta!

Nākamajā dienā piektais posms

Robertam starts Supercar klasē norisinājās kā pa kalniem, taču finālā tika sasniegts vēl viens pjedestāls – otrā vieta.

Pirmajās divās kvalifikācijās Vītols bija spiests izstāties, taču diena pozitīvo lūzumu ieguva, sākot ar trešo kvalifikāciju, kurā tika gūta uzvara. Braucējs atzīmē, ka nedēļas nogale vērtējama labi, jo, lai gan bija daudz notikumu un apstākļu, rezultāti ir labi, bet visvairāk iepriecina kopumā pārliecinoši ātrākie apļu laiki braucienos.

“Otrās dienas pirmajā kvalifikācijā startēju vienā braucienā ar O`Donovanu,” dienas piedzīvojumus skaidro Roberts Vītols. “Pirmajā aplī es devos Džokerī, otrajā viņš. Vietā, kur satiekas Džokera izeja ar pamattrasi… Nu, diskutējama situācija. Es izbraucu trasi līdz ar malu ierobežojošajiem konusiem, bet viņa mašīna izejā vairāk skatījās uz trases vidu nevis savu taisno līniju, kas būtu jāietur izbraucot no Džokera. Brīdī, kad ieraudzīju viņa mašīnu sev blakus, sapratu, ka būs kontakts. Gaidīju, ka saskriesimies, taču turpināsim braukt un līdz nākamajam pagriezienam cīnīsimies par pozīciju. Tomēr sitiens izrādījās ass un neveiksmīgs. Tobrīd vēl slēdzu piektajā pārnesumā, un tajā brīdī ar 140 km/h lielu ātrumu mašīnas aizmugure pamatīgi “norāvās” no ceļa, jo bija nolūzis pakaļējais ritenis. Bija jāpastrādā, lai situāciju glābtu, divreiz mašīnas purns paskatījās trases apmales betonu… Daudzi vēlāk teica, ka ir šokā, ka šādā situācijā vispār izdevās mašīnu savākt. Attiecīgi, uz otro braucienu nepaspējām auto pilnībā sagatavot, tāpēc tajā kvalifikācijā tikai pārbraucu pāri starta līnijai, lai formāli būtu startējis. Līdz ar to bija skaidrs, ka trešajā kvalifikācijā jāuzrāda pēc iespējas labāks rezultāts. To arī paveicām, sasniedzu uzvaru, turklāt patīkami, ka apļu laiki pamatā bija par sekundi ātrāki nekā pārējiem. Kopumā tas deva ceturto starta vietu finālā.”

“Izšķirošā brauciena startā gan mana kļūda – uzstādījumos izvēlējos vienu starta režīmu par zemu, līdz ar to startā mašīnai nokrita par zemu apgriezieni, tāpēc cīņā devos daudz stīvāk nekā gribētos. Tā ir riskanta spēle, cerēju, ka zemāki apgriezieni man ļaus iegūt labāku startu, tomēr šis risks šoreiz neattaisnojās. Pēc pirmā līkuma biju sestais no septiņiem braucējiem. Zināju, ka Džokerī braukšu pēdējā brīdī, ar stratēģiju viss šķita kārtībā. Taču pāris apļus pirms finiša vienā no pagriezieniem atkal kaut kas notika un mašīna gandrīz norāvās un daudz netrūka, kad būtu ielidojis riepās. Arī pēc tam grunts daļā vadāmība bija haotiska un, visticamāk, pēc rīta sitiena kaut kas atkal vai nu nolūza vai atnāca vaļā. Tāpēc labi, ka izdevās sasniegt finišu. Liekas, ja brauciens būtu labāk sakārtojies, bija iespēja pacīnīties arī ar Dereku Tohilu par uzvaru. Kā mums stāstīja zinātāji, Tohilam uz šo posmu bija Eiropas čempionātam speciāli gatavots jauns motors, tāpēc ir labi zināt, ka varam līdzvērtīgi cīnīties ar ļoti jaudīgām mašīnām.”

“Pēc šī posma kopvērtējuma situācija kļuvusi pavisam aizraujoša, jo nu jau, šķiet, četri braucēji reāli pretendējam uz čempiona titulu – O`Donovans, es, Tohils, Godfrijs… Sezonas atlikušie posmi būs ļoti, ļoti interesanti!”

Māsa Laura otrajā dienā finālā guva sesto vietu. Vītola par savu otro rallijkrosa nedēļas nogali mūžā stāsta: “Pieredze pamatīga! Pat pārējie braucēji teica, ka šī ir viena no sarežģītākajām trasēm, tāpēc labi, ka esmu finišā, lai gan kļūdas bija pietiekami. Prieks par sevi, ka beidzot varēju saslēgt visus pārnesumus, kas bija problēma iepriekšējā posmā Pembrijā, kad nevarēju trāpīt trešajā pārnesumā, un no trešā otrajā. Līdz ar to bija daudz vieglāk, bija “jāsaiet kopā ar ātrumkārbu”, kā saka tētis, kas arī beidzot izdevās. Bet piedzīvojumu daudz! Pirmajā dienā vienā no kvalifikācijām izslīdēju no trases un trāpīju riepu krāvumā, pēc kā mašīnai lūza piekare un es nevarēju turpināt braucienu. Līdz tam brauciens bija ļoti labs, līdz tam no deviņiem braucējiem droši turējos otrajā vietā. Tāpat otrajā dienā vienā no braucieniem nepareizā vietā un arī brauciens, kurš bija labi sācies, beidzās trases malā. Taču apzinos, ka esmu tikai pašā sākumā un vēl daudz jāmācās. Pirmajā dienā finālā man tieši priekšā otra meitene apmeta kūleni. Braucienu apturēju, bet es no redzētā pamatīgi sanervozējos, tik tuvu vērot avāriju bija visai šokējoši. Bija jānomierinās līdz nākamajam startam. Atkārtotajā startā otrajā līkumā viens no priekšā esošajiem auto palika lēns un, lai no viņa izvairītos, pagriezu stūri pa kreisi. Tajā brīdī izrādījās, ka man blakus atlikušo šauro vietu bija noskatījis cits konkurents, kā rezultātā notika sadursme un viņš apmeta trīs kūleņus. Es pat nenojautu, ka blakus kāds ir, arī onboard kamerā var redzēt, ka tad, kad griežu stūri, viņa tur vēl nav un es nevarēju viņu redzēt. Dabūju sezonas soda punktus, taču par tiem nepārdzīvoju, vairāk briesmīga sajūta par pašu negadījumu, ka tā notika… Arī pati pēc tam trāpīju riepās. Atkal sarkanie karogi, kur skaidrošanās pie tiesnešiem, satraukums, un visai pamatīgi nolaidušās rokas. Mūsu finālu aizlika uz pašām dienas beigām, un tajā brīdī sāka pamatīgi līt. Man pa lietu pieredzes praktiski nav, tāpēc uz starta stājos pa īstam nobijusies. Brauciena sākumā pamatīgi slīdēja, kā rezultātā divi konkurenti priekšā izslīdēja un aizbrauca katrs uz savu pusi. Tajā brīdī sev iedevu uzdevumu – sasniegt finišu šajā braucienā. Tik ļoti negribēju palikt ne sienā, ne zālē. Braucu ļoti piesardzīgi, pierodot pie trases. Uz brauciena beigām kāpināju tempu un pat nedaudz tuvojos priekšā braucošajiem, finišā ceturtā, kas ir labs rezultāts tajā dienā.”

“Pirmā diena pieredzei bija noderīga. Uz beigām gan jau biju pavisam sašļukusi, jo nemitīgi jāiet pie tiesnešiem! Ja trasē kaut kas notika, tad kaut kur tuvumā vienmēr biju arī es. Jutos kā sliktā meitene kolektīvā.”

“Otrajā dienā piedzīvojumu bija nedaudz mazāk, centos kāpināt tempu un atrast ātrumu. Dienas beigās grunts daļu jau varēju veikt ar pilnu gāzi, kas nedēļas nogales sākumā nelikās reāli. Finālā guvu sesto vietu, un jau atkal ar izbīli: dodoties pēdējā aplī man priekšā trasē izbrauca medicīnas mašīna. Visai pārsteidzoši! Pēc šī incidenta tiesneši pieņēma lēmumu rezultātus ieskaitīt pēc sešiem apļiem nevis septiņiem. Tas gan man neko nemainīja – sestā no deviņiem cīņu uzsākušajiem.”

“Domāju, ka nākamajos posmos ātrums būs lielāks. Vairāk jāgūst pārliecība par sevi un vairāk jāuzticas mašīnai, būs viss kārtībā!”

Šoreiz Roberta Vītola spotera lomā dažādu sakritību dēļ bija nonācis abu braucēju tēvs Uģis. Viņš atzīst, ka Supercar klases režīmā temps ir nesalīdzināms arī šī amata pildīšanai, par spīti tam, ka ir daudzu gadu pieredze, diktējot Robertam Super 1600 un citās klasēs: “Tas ir cits temps, cits līmenis, cits ātrums, kādā jāapstrādā informācija un jāsaprot situācija. Tomēr jutu, ka mums izdodas, lielu kļūdu šajā ziņā nebija. Jāatzīst, ka sirdi sildīja arī komandas uzslavas par mūsu šāda tipa sadarbību ar Robertu,” saka Uģis. “Kopumā tā nedēļas nogale bija tik notikumiem un piedzīvojumiem bagāta! Domāju, ka sasniegtie rezultāti un Lauras progress ir labs iznākums tam visam, ko piedzīvojām. Īpašs paldies tiem vietējiem latviešiem, kuri kuplā skaitā bija ieradušies mūs atbalstīt! Trasē bija divi, pat, šķiet, trīs Latvijas karogi. Un tie bija vienīgie valstu karogi līdzjutēju rindās! Tas mums ir svarīgi un ļoti, ļoti patīkami!”

Nākamie Lielbritānijas čempionāta dubultposmi paredzēti Lidenhilā novembra sākumā un Beļģijas Spā trasē decembra pirmajās dienās. Protams, cerot, ka zināmā situācija neizbojās sezonas noslēgumu.

 

Dalies ar šo ziņu
Seko Autocross.lv sociālajos tīklos
Facebook

Autocross.lv

Instagram

Autocross.lv

Twitter

@autocrosslv

Draugiem

AutocrossLv

WhatsApp

+37126579000

Telegram

t.me/autocrosslv