Rallijkross: Lidenhila ar piedzīvojumiem, bet vērtīgi! (FOTO)

Viesturs Saukāns Galvenais redaktors
13.04.2023
15:36

Latvijas rallijkrosa braucējs Roberts Vītols aizvadījis Lielbritānijas rallijkrosa čempionāta Supercar klases pirmos divus posmus. Sportists spriež, ka rezultāti varēja būt augstāki nekā sasniegtās ceturtā un piektā vieta. Taču gandarījums, ka izdevies parādīt pietiekami labu sniegumu, lai paturētu sevi speciālistu redzeslokā.

Sestdien pirmajā posmā Vītols cīnījās ar tehnikas problēmām, finālā sasniedzot ceturto vietu, par spīti arī plīsušai riepai. Pirmdien, kad notika otrais posms, Roberts lieliski sāka sacīksti, kas norisinājās lietū, taču finālā gūta piektā pozīcija pēc pamatīgas burzmas fināla pirmajos līkumos. Braucējs un viņa Provento Racing komanda atzīst, ka rezultāti ir zemāki nekā varēja būt. Taču galvenais uzdevums – kārtējo reizi apliecināt savu ātrumu – ir izpildīts. Gan braucējs, gan viņa tēvs un menedžeris Uģis Vītols komentē aizvadītās dienas Lidenhilā, sīki skaidrojot gan tehniskās nianses, gan čempionāta jaunākās tendences.

Pirmdienas lietus palīdz!

Roberts Vītols: “Sacensības beidzām piektajā vietā, bet ir sajūta, ka tas ne tuvu nebija tas, ko varējām izdarīt. No rīta trasē pamatīgi lija, trase slapja. Es iepriekš biju daudz domājis, kā man veiktos slapjā trasē, jo līdz šim ļoti maz sanācis braukt lietus sacensībās. Taču treniņos jutos labi, braucu pat nedaudz taupoties, bet izrādījās, ka uzrādīts labākais laiks. Tas bija labs atgādinājums visiem pārējiem, ka mēs tepat esam un ar mums noteiktos apstākļos būs jārēķinās. Šķiet, šajā sacīkstē mašīna slapjā trasē uzvedas daudz, daudz labāk nekā sausā.”

“Pirmajā kvalifikācijā, kad trase bija pavisam slapja, starts izdevās labs, taču pirmajā līkumā Benets pa ārmalu tika man garām. Braucot aiz viņa uz brīdi radās sajūta, ka viņš mežonīgā ātrumā lido prom no manis. Taču vēl pēc dažiem līkumiem sapratu, ka viņš neatraujas, drīzāk es viņu ķeru. Tajā brīdī sapratu, ka tas ir “mans” brauciens. Lieliski sajutu slapjo trasi, atradu līnijas, kurās ir saķere, sapratu robežu, kad mašīna sāk slīdēt. Benets priekšā brauca visai netīri, ar kļūdām un sānslīdēm. Sākumā likās, ka viņam kaut kas noticis ar mašīnu, taču noskaidrojās, ka viss bija kārtībā, viņu iegāza kļūdas. Pēdējā aplī es viņam biju ļoti tuvu, un tajā brīdī, kā viņš man atzina, viņš nav ielicis pārnesumā. Viņš saslīdēja un praktiski apstājās manā priekšā, no kā es vairs nespēju izvairīties. Paspēju palaist vaļā gāzi, bet kontakts jau bija neizbēgams. Pēc brauciena uzreiz aizgāju pie viņa atvainoties, viss beidzās ar smaidiem un viņa atzīšanos par netrāpīšanu ātrumā. Visas sērijas kopsummā līderim zaudēju aptuveni piecas sekundes, bet, zinot, cik daudz laika zaudēju aiz Beneta un arī avārijas brīdī, rezultāts varēja būt krietni labāks.”

“Otrā kvalifikācijā trase joprojām bija slapja. Šoreiz mašīna startā atkal nogura – tas pārsteidza, tam nebija iemesla. Aizbraucu pēdējais, taču ātri vienu apdzinu Vranksu un noķēru vecāko O`Donovanu, sērijā kopumā vēl viena trešā vieta, labs rezultāts. Pusfinālā trase jau bija nedaudz sausāka, bet līdz ar to uzradās problēma. Pirmajos braucienos ar lietus ūdens palīdzību logs tīrījās labi, bet pusfinālā izrādījās, ka bez lietus palīdzības mazgāšanas šķidrums vai nu ātri beidzās, vai kaut kas bija pārstājis darboties mehānismā – trešajā līkumā pēc starta praktiski neko vairs neredzēju. Taču vēl lielāka problēma izrādījās ātrumkārba – pēkšņi nevarēju no otrā pārnesuma ieslēgt trešajā. Lai cik es cītīgi mēģināju dabūt trešajā ātrumā, kārba vienkārši neslēdzās. Tad bija jāatmet gāze, nesapratu, kas notiek ar mašīnu. Trasei žūstot arī likās, ka kaut kas nav pareizi ar regulējumiem, jo mašīnai slīdēja priekšpuse prom no pagriezieniem. Taču visu to pusfinālā labs rezultāts – trešā vieta. Pēc pusfināla sapratām, ka nobeidzies sensors, kas nodrošina, ka ātrumus var paslēgt bez sajūga. Līdz ar to fināls bija jāveic, slēdzoties izmantojot sajūgu, kas pie tiem reakcijas ātrumiem ievērojami palielināja braucienā veicamo darbu. Salaboja logu ūdens sūkni, gaidījām finālu. Trase žuva, sākām spriest riepu stratēģiju.”

Fināla burzma

“Fināla starts sanāca diezgan labs, dabūju pamatīgu saķeri, pie pirmā līkuma jau biju iespraudis mašīnas purngalu pirmās rindas braucēju starpā. Tad sākās pamatīga grūstīšanās. Es biju ārmalā, tāpēc sapratu, ka mans uzdevums ir saglabāt pozīciju šajā līnijā. Pamanīju, ka jaunākais O`Donovans ir man blakus iekšmalā, tāpēc spriedu, ka viņš varētu mēģināt mani stumt uz āru. Drošības pēc mēģināju kārtoties drīzāk aiz viņa. Taču tad nāca vecākais O`Donovans, kurš ar sānu kontaktu mani izstūma no līkuma ārmalas dubļos. Viņam tā īsti tas nebija jādara, jo līkums, tā izeja jau bija “mana”. Aizmeta logu, griezu stūri, lai savāktu mašīnu, viens no sekotājiem vēl uztriecās virsū… Braucot tramplīnā jutu, ka no tā varu tikt lejā tikai ar sāniem pa priekšu, tāpēc manevrēju tā, lai trāpītu trases malas zālē. Kamēr braucu blakus trasei, notīrījās logs, un beidzot kaut ko redzēju. Sāku pakaļdzīšanos. Par spīti šķietami izsistajai savirzei temps izdevās ļoti labs. Pēc lietus trases asfalta daļa bija pienesta ar dubļu putekļiem, kur man labi sanāca braukt uz saķeres robežas, turēt labu tempu. Tajā līkumā sagriezās Vrankss, kas nepārsteidza, jo tur tik tiešām bija viegli kļūdīties. Dzenoties pakaļ bija plāns Džokerī doties pēdējā aplī. Taču priekšpēdējā aplī pirms Džokera ieejas pamatīgi izslīdēja mašīnas aizmugure. Lai gan plāns bija palikt pamataplī, sapratu, ka tas būs pārāk bīstami, tāpēc ierāvu Džokerī. Ar šo, šķiet, zaudēju iespēju pakāpties uz ceturto vietu, finišā piektais.”

“Ar visiem piedzīvojumiem, slēgšanos ar sajūgu, līdz ar to izmainītu bremzēšanas veidu, varam būt gandarīti, ka ātrums bija lielisks. Žēl, ka nesanāca līdz galam parādīt to, cik daudz mēs varam. Gan slapjā, gan arī sausā trasē, ja mašīna darbojas, mēs varam tikt arī uz pjedestāla. To atzina arī mūsu komandas šefs Pats Dorans un pārējie, ka bija jābūt pjedestālam. Pēc fināla Dorans ļoti atzinīgi izteicās par braukšanu. No rīta, redzot manu cīņu ar Benetu, viņš bijis ļoti saviļņots par šo braucienu. Tādu vārdu, no šāda speciālista, dēļ ir vērts visu dienu braukt un sisties visiem spēkiem. Uzskatu, ka parādījām, ko varam, ka ar mums jārēķinās. Bet viegli negāja, šo sacīksti vēl jāsagremo…”

Naidīgāks čempionāts

Uģis Vītols: “Tas, ko es redzu kopumā – čempionāts šogad kļuvis krietni ambiciozāks. Vairs nav kā iepriekš, kad vīri atbrauc, papriecājas par to, kuram sanāca vislabāk. Parādījušies jauni – gadu ziņā – personāži, piemēram, O`Donovans jaunākais. Vēroju viņu, un jāatzīst, ka viņš brauc pietiekami labi. Turklāt viņiem ir pamatīga testu programma – brauc pa Eiropu un trenējas. Saprotam, ka tiek tērēti desmitiem tūkstošu, lai viņš sasniegtu augstāko līmeni. Gluži vai sirreāls skats, viņi ir arī vieni no tiem, kas uz sacīksti ierodas ar helikopteru. Tajā pašā laikā ar viņiem var normāli runāt, tas jau ir cits stāsts. Tāpat Vrankss, kurš atbrauca ar lielām fūrēm un ap viņu darbojas nopietna komanda. Ja par jaunajiem, tad šajā kategorijā ieskaitu arī Robertu, kurš ir ļoti ambiciozs un ar saviem mērķiem. Viņš ir ļoti gandarīts, piemēram, par cīņu ar Benetu, zinu, ka klusībā viņš šo braucienu ierakstīs savā “atmiņu kladē”. Pietiek kaut vai ar šiem trijiem braucējiem, lai čempionāts kļūtu agresīvāks, principiālās, “ar zobiem”.”

“Ja par finālu, tad pēc starta notika pamatīga kauja, un likās, ka pēkšņi neviens vairs neprot braukt. Taču to var skaidrot ar apstākļu maiņu. Visu dienu lija, bet dažus braucienus pirms Supercar fināla uzspīdēja saule, trase žuva, bet nenožuva visās vietās. Gatavojot trasi tika izdzenāta plānā dubļu kārtiņa, gluži kā gļota, kuru pirms fināla pat īsti nevarēja saskatīt. Bet rezultāts – visi aizbrauc no starta pa cietu trasi ar labu saķeri, bet, nonākot pie līkuma, pēkšņi mašīnas uzvedas kā pīles uz ledus, jo saķeres pazūd pilnībā. Turklāt tiek aizmesti logi un viss pārējais. Tad nu katrs risināja situāciju kā nu mācēja. Ja zināms, ka abi O`Donovani ir gana agresīvi un neizvairās no sišanas, tad problēmas nebija ilgi jāgaida. Par viņu braukšanu iekšienē ir komandu rūgšana, baumo, ka it kā viņu dēļ šogad uz starta neesot izgājis pieredzējušais Tohils, esot bijusi saķeršanās. Ļoti jācer, ka šis nav signāls, ka viņiem ir ļauts kaut kas vairāk nekā visiem pārējiem. Turpinot par trasi – arī asfalta daļa pēc lieliem lietiem kļūst ļoti slidena, sevišķi posms pēc lielā tramplīna. Trase atrodas kalnā, un viss tas mālainais ūdens, kas tek lejā, ieēdas abrazīvajā asfaltā un pat nožūstot paliek ļoti slidens. Un to var zināt faktiski tikai ar pieredzi, nojaušot, ka šādi posmi trasē var būt. Nu un tas viss radīja incidentus, mūsu mašīna ir visai sapostīta. Es teiktu, ka izraisītājs lielā mērā bija vecākais O`Donovans, taču tiesneši nevienu konkrēti nesodīja. Tā vietā visiem tika iedots brīdinājums, kas arī, iespējams, noder kā kolektīva kopēja atdzesēšana tālākajai sezonai. Kā saprotu, tad braucēji sezonā var saņemt divus brīdinājumus, bet pēc tam sākas soda punktu sistēma un sankcijas. Tagad visiem līderiem pa vienam brīdinājumam jau rokā.”

Mašīna ir jātestē. Vai jāsūta pensijā

“Ja par mūsu cīņu un tehnikas problēmām – mašīna bija ziemā salikta, taču nebija aizvadīti tās izmēģinājumi. Ar Patu Doranu vienojāmies, ka jāmaina stratēģija, pirms sacensībām ir jātestē mašīna, lai šīs bērnu slimības nenāk ārā. Bija lietas, kuras, vienkārši izmēģinot mašīnu pirms sacensībām, varēja novērst, un tās nekad neparādītos. Caur jokiem arī sapratām, ka mēs varētu būt vieni no beidzamajiem, kuri startē sacensībās ar šo mašīnu, senais Citroen C4 sāk tuvoties muzejam. Mašīna objektīvi ir novecojusi, sāk rasties grūtības iegādāties detaļas, tostarp ātrumkārbas elementus. Es ļoti ceru, ka dotie mājieni, ka Dorans grib mūs redzēt, un viņam esot padomā kaut kas attiecībā uz mums, ir saprasti pareizi. Vērosim, kas notiek, arī mums pašiem ir dažas idejas, bet kopumā situācija attīstās pozitīvā gultnē.”

“Mums arī iekšēji, mūsu ģimenes komandā pamainījusies darbošanās. Roberta māsa Laura šajā reizē atslogoja manus uzdevumus, dodoties pie Roberta palīdzēt uz pirmsstarta zonu, bet es varēju koncentrēties spoterēšanai un radio sakariem ar braucēju. Viņa arī varēja dzirdēt visas sarunas, gan pirms starta, gan citos brīžos, kas arī viņai ir vērtīga pieredze. Laura veica laiku mērīšanu, dodot man informāciju, ko es varēju pārvērst stratēģijā. Šī mums bija lieliska sadarbība un pieredze. Kā zināms, pasaules līmenī spotera darbu veic ja ne trīs, tad noteikti divi cilvēki, un šoreiz mēs izmēģinājām šādu formātu. Visi iesaistāmies, katram ir savs uzdevums. Viens brauc, divi spoterē, bet mamma Alise ir saimniecības daļas vadītāja – vienmēr esam paēduši, karstu kafiju dabūjuši, sausās drēbēs… Lieliski!”

Dalies ar šo ziņu
Seko Autocross.lv sociālajos tīklos
Facebook

Autocross.lv

Instagram

Autocross.lv

Twitter

@autocrosslv

Draugiem

AutocrossLv

WhatsApp

+37126579000

Telegram

t.me/autocrosslv